Šā gada janvārī darba ņēmēju skaits, kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus, salīdzinājumā ar analogu laiku 2008.gadā ir sarucis par 15,2%, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
Valsts ieņēmumu dienesta dati par darba ņēmēju skaitu, kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus, pārsteidz daudzus, jo rāda neiepriecinošu ainu. Proti, pirms krīzes strādājošo skaits joprojām ir kā neatgūta augstiene, vēl jo vairāk skan arī bažas par to, ka šādas nodarbinātības apmērus pārskatāmajā nākotnē ar tradicionāliem instrumentiem nav pat iespējams ne tikai sasniegt, bet pat būtiski tiem pietuvoties.
«Cipari rāda nodarbināto skaita samazinājumu ar visām no šīs tendences izrietošajām sekām,» secina Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns.
Viņš norāda, ka šis darba ņēmēju skaita samazinājums jāvērtē kontekstā ar tiem cilvēkiem, kuri šajā laikā sasniedza reālo darbspējas vecumu – 20–23 gadi, kuriem vajadzēja papildināt darbaspēka resursus, kā arī Latvijā īstenoto pensiju sistēmas reformu, kas pakāpeniski palielināja vecuma pensijas sasniegšanai nepieciešamo gadu skaitu. Pēc aptuvenām aplēsēm aptuveni 30 000 cilvēku ir tādi, kuriem vecuma pensijas saņemšanas laiks atbīdās.
«Laikā no 2006. līdz 2018. gadam darba tirgū bija jāienāk tiem, kuri dzimuši pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad Latvijā bija dzimstības bums, jo ik gadu piedzima aptuveni 40 000 līdz 42 000 bērnu, vienlaikus ik gadu vajadzēja pensionēties ap 25 000–26 000, tādējādi vajadzēja būt nevis nodarbināto skaita kritumam, bet tieši pretēji – pieaugumam vidēji vismaz par 10 000 cilvēkiem ik gadu un desmit gadu laikā 100 000,» analizē Leiškalns.
Viņaprāt, tādējādi «pazudušajiem» 142 000 vēl jāpieskaita darba tirgū neienākušie 100 000, kas summā dod jau vairāk nekā 240 000 nodarbināto, kuru nav. Tie ir 17,9% no 2018. gada janvāra darba ņēmēju skaita, kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus, ja rēķina šo milzīgo darbinieku skaitu pret IKP, tad tā neiegūtais apmērs varētu svārstīties ap 5 miljardiem eiro.
«Tie ir krīzes laika taupības pasākumi, kas nodarījuši milzīgu triecienu, kura sekas ir ne tikai darba ņēmēju skaita, kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus, samazinājums, bet arī mazāks patēriņš un nodokļu ieņēmumi, nekā tie varēja būt, ja darba ņēmēju skaits būt kaut vai par 100 000, nemaz nerunājot par 240 000, lielāks,» lēš Leiškalns.
Viņš atgādina, ka pēdējos gados Latvijā jaundzimušo skaits «grozās» ap 20 000, jo ir sākusies tā dēvētā Otrā pasaules kara radītā demogrāfiskā bedre, kad faktiski pensionēsies vairāk cilvēku, nekā ienāks darba tirgū. Lai arī masveida emigrācijas vilnis ir pagātnē, tomēr valsti joprojām turpina pamest cilvēki – vidēji ik dienu vismaz viens autobuss.
