Atbraucot uz norādīto adresi, tur atradās nespējīgo pansionāts, no kurienes uzreiz izgāja pāris sanitāri. “Pansionāts?” – biju pārsteigts, domājot pie sevis, ka tā ir vieta, kur cilvēki parasti atbrauc nomirt. Ieraugot manu nesaprašanu, kundze atbildēja: “Man nav radinieku un ārsti teica, ka man nav daudz atlicis.”
Dāmu iesēdināja invalīdu ratiņos, es izņēmu čemodānu no bagāžnieka. “Cik es jums esmu parādā par braucienu?” – pajautāja sieviete. “Necik,” – atbildēju es. “Nu jums taču vajag kaut ko, par ko dzīvot,” uzstāja sieviete, uz ko es pateicu, ka man ir arī citi pasažieri.
Ilgi nedomājot, es apskāvu vecenīti. Viņa pasmaidīja un teica: “Jūs man dāvājāt nedaudz prieka, manās pēdējās dienās. Paldies!” Aiz manis aizcirtās patversmes durvis. Tā skaņa atgādināja vientuļo cilvēku dzīvi.
Man vajadzēja turpināt strādāt, bet gribējās pabūt vienatnē. Es braukāju pa pilsētas ielām, domājot par notikušo.
Kas gan būtu, ja šai sievietei būtu trāpījies aizkaitināts un neapmierināts vadītājs? Un, ja es nebūtu viņu sagaidījis un aizbraucis prom? Es tagad atceros to un uzskatu, ka neko svarīgāku par šo es savā dzīvē neesmu izdarījis. Cik labi ir darīt labu! Sirdī ir tik patīkama sajūta…” par notikušo atceras taksists.
Mazās lietas spēj izmainīt mūsu dzīvi. Padalies ar šo ziņu, lai arī Tavi draugi to izlasītu!
Avots: tomajoki.focus.lv