Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:
– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!
– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?
– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.
Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.
– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.
– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.
Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.
– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.
Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.
– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.
Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.
– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.
Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.
Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.
Apkārtējie sprieda:
– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.
– Muļķis piedzima, muļķis nomira.
Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.
– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.
– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..
– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.
Avots: draugiem.lv
