Vecāki iekrīt lamatās: izmantojot laiku pie ekrāna, lai nodarbinātu mazuli, rodas ķēdes reakcija. Tā rada tieši to problēmu, kuras risināšanai mēs izmantojam TV – bērnu, kurš sevi neizklaidē. Bērni, kuri pavada laiku “skatoties”, zaudē spēju darīt to, kam viņi ir gatavi un dzimuši darīt, to, ko vecākiem vajag, lai viņi darītu – sapņotu, pētītu, eksperimentētu, paši radītu spēles.
Lai gan domu un aktivitāšu iniciēšana bērniem izdodas dabiski, ilgāki neatkarīgas spēlēšanās periodi nerodas, ja mēs tos nekultivējam. Tas nozīmē izveidot mazulim vienu vai divas drošas, norobežotas spēļu zonas (brīnišķīgi, ja tas iespējams ārā), un tad iedrošināt viņu pavadīt šajās iepazītajās vietās savu “nomoda laiku” (starp miega reizēm, barošanām un autiņu nomaiņām). Mēs varam vērot un izbaudīt savu mazuli, “sēdēt viņam blakus” un ar laiku atstāt viņu, lai turpat tuvumā darbotos vai atpūstos, kamēr viņš pavada laiku, mācoties no drošiem objektiem un rotaļlietām, ko pats ir izvēlējies. Saskaņā ar manu pieredzi, šādas telpas (vai zonas telpās) bērni augstu vērtē vēl ilgi pēc tāda vecuma sasniegšanas, kad tās viņiem bija vajadzīgas drošības apsvērumu dēļ. Bērna spēļu zona kļūst par ērtu, terapeitisku un izdomu rosinošu vietu, kurā dzimst sapņi.
Ar laiku lielākā daļa no mums iepazīstinās savu bērnu ar TV un filmām. Mans padoms: nogaidiet tik ilgi, cik vien iespējams, un pēc tam izmantojiet taupīgi. Es personīgi nevarēju izturēt laiku pie TV kā izvēles iespēju tāpēc, ka tas (jau tā garajam varas cīniņu ar pirmsskolas vecuma bērniem sarakstam) pievienoja vēl vairāk spriedzes, mēģinot šo laiku kontrolēt. Izvairīties no tā pavisam līdz 3 gadu vecumam man derēja labāk.
Līdz maksimumam izmantojiet krītiņus, klucīšus, lelles un leļļu mājas, puzles, formu šķirotājus, plastilīnu, bumbas, grāmatas, rotaļlietas uz riteņiem, krītiņus trotuāram (viens no visu laiku labākajiem izgudrojumiem), Lego utt., pirms pievērsieties TV. Kad bērni, kuri ir prasmīgi sevis nodarbinātāji, izskatās nogarlaikojušies, viņi bieži vien ir par matu no jaunas idejas spēlei. Dažreiz viņiem nepieciešams vairāk mūsu uzmanības vai diendusa.
Ja jums nepieciešama laika kavēklis pēcpusdienas midzināšanai un mūzika nav gana saistoša, izmēģiniet grāmatas vai audiogrāmatas, pirms mēģiniet TV vai video. Tie neiejaucas bērna klausīšanās un mācīšanās prasmēs tādā veidā, kā to dara TV. Tie stimulē iztēli, nevis noved transā, un tie nav tik uztraucoši un biedējoši kā filmas.
Ja mēs varam atlikt TV izmantošanu (vai pārtraukt šo ieradumu agrīnajos gados), mūsu bērnam ir iespējas attīstīt neirālos ceļus, kas nepieciešami, lai kļūtu par labu klausītāju un mācītos, kā arī nepieciešami lielajām un sīkajām motorajām prasmēm, problēmu risināšanas spējām, radošumam un spēcīgai pašapziņai.
Mums visiem ir lemts pieļaut daudz vecākošanās kļūdu, tomēr mīlestība uz iekšēji vadītu spēlēšanos, radošu domāšanu un vienatni būs dāvanas, kas noderēs visu dzīvi un kuras nedz jūs, nedz jūsu bērns nenožēlosiet.
Lūdzu, izbaudiet šo iedvesmojošo video, kurā 15 mēnešus vecais Džoijs (Joey) demonstrē pašpaļāvību, neatlaidību, koncentrēšanos, izdomu, iekšēju motivāciju un daudz ko vairāk – PAŠVADĪTU, NEATKARĪGU SPĒLĒŠANOS SAVĀ LABĀKAJĀ FORMĀ.
Es piedāvāju vairāk informācijas par radošas, neatkarīgas spēlēšanās kultivēšanu grāmatā “Bērnu aprūpes uzlabošana: Cieņpilnas vecākošanās vadlīnijas” (Elevating Child Care: A Guide to Respectful Parenting) un dalos savās idejās pašvadītas spēlēšanās iedrošināšanai, kas apkopotas ŠAJĀ RAKSTĀ (raksts angļu valodā – tulk. piez.).
TV un video ietekme uz smadzeņu attīstību ir sīkāk aprakstīta Dr. Džeinas Hīlijas grāmatas “Apdraudētie prāti” un “Jūsu bērna augošais prāts: Smadzeņu attīstība un mācīšanās no dzimšanas līdz pusaudža gadiem” (Dr. Jane Healy: “Endangered Minds”, “Your Child’s Growing Mind: Brain Development and Learning From Birth to Adolescence”).
Lūdzu, dalieties savā sarūgtinājumā vai veiksmes stāstots, kas saistīti ar TV jautājumiem!
