Jau pašā šī pazīstamā darba nosaukumā slēpjas sakrāla nozīme. Patiešām, daudzas Leonardo gleznas apvij noslēpumainības oreols. „Svētajā vakarēdienā”, tāpat kā daudzos citos šī mākslinieka darbos varam vērot daudzus simbolismus un slēptus vēstījumus.
Nesen tika pabeigta šī leģendārā darba restaurācija. Pateicoties tam, izdevās noskaidrot daudzus interesantus faktus, kas saistīti ar šīs gleznas tapšanu. Tās jēga vēl aizvien nav pilnībā atklāta. Šajā sakarībā rodas aizvien jauni un jauni minējumi.
Laeonardo da Vinči ir viena no vismīklainākajām personībām tēlotājmākslas vēsturē. Vieni praktiski pieskaita mākslinieku svēto kārtai un raksta viņam slavas odas, citi, gluži otrādi, uzskata viņu par zaimotāju, kurš pārdevis dvēseli velnam. Bet ne vieni ne otri nešaubās par dižā itālieša ģenialitāti.
Gleznas tapšanas vēsture
Grūti noticēt, bet monumentālo darbu „Svētais vakarēdiens” Leonardo uzsāka 1495. gadā pēc Milānas hercoga Ludoviko Sforcas pasūtījuma. Neraugoties uz to, ka valdītājs bija slavens ar savu izlaidīgo tikumu, viņam bija vienkārša un dievbijīga sieva Beatrīče, kuru viņš, jāpiezīmē, ļoti cienīja un mīlēja.
Taču, par nelaimi, patiesais viņa mīlestības spēks izpaudās tikai tad, kad viņa sieva nomira. Hercoga sēras bija tik dziļas, ka viņš 15 dienas neiznāca no savas istabas, bet kad iznāc, tad tūdaļ pasūtīja Leonardo da Vinči fresku, ko kādreiz bija lūgusi viņa sieva un uz visiem laikiem pielika punktu savam izlaidīgajam dzīves veidam.
Savu unikālo darbu mākslinieks pabeidza 1498. gadā. Tā izmēri bija 880x 460 cm. Vislabāk šo darbu skatīt, atejot no tā malā 9 metrus, un pacelties 3,5 m augstāk. Veidojot gleznu, Leonardu izmantoja olu temperu, kas vēlāk izstrādāja ar fresku ļaunu joku. Freska sāka ārdīties 20 gadus pēc tās tapšanas.
Pazīstamā freska atrodas uz vienas no baznīcas Santa Mariadelle Gracie ēdamistabas sienām Milānā. Ja var ticēt mākslas zinātniekiem, mākslinieks speciāli gleznā attēlojis tādus pašus traukus, kādi tika lietoti tajā laikā baznīcā. Viņš ar šī vienkāršā paņēmiena palīdzību mēģināja parādīt, ka Jēzus un Jūda (Labais un Ļaunais) ir daudz tuvāk, nekā mēs domājam.
Interesanti fakti
1. Apustuļu tēli ne vienreiz vien ir bijuši strīdu cēloņi. Spriežot pēc uzrakstiem uz audekla reprodukcijas, kas glabājas Lugano, tie ir (no kreisās uz labo) Bartolomejs, Jēkabs jaunākais, Andrejs, Jūda, Pēteris, Jānis, Toms, Jēkabs vecākais, Filips, Matejs, Fadejs un Sīmanis.
2. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka gleznā attēlota eiharistija, jo Jēzus Kristus ar abām rokām norāda uz galdu ar maizi un vīnu. Tiesa, pastāv vēl arī alternatīva versija, taču par to vēlāk.
3. Daudzi jau kopš skolas laikiem zina stāstu par to, ka visgrūtāk māksliniekam padevās Jēzus un Jūdas tēli. Sākotnēji mākslinieks bija plānojis viņus padarīt par Labā un ļaunā iemiesojumu un ilgi nespēja atrast cilvēkus, kuri varētu būt par modeļiem šī šedevra tapšanai.
Reiz kādā baznīcas dievkalpojumā viņš tomēr ieraudzīja korī jaunekli, tik apgarotu un tīru, ka šaubu nebija: tas ir Jēzus iemiesojums viņa „Svētajam vakarēdienam”.
Pēdējais personāžs, kura prototipu māksliniekam nekādi neizdevās atrast bija Jūda. Leonardoda Vinči klaiņoja pa šaurajām ieliņām, meklējot piemērotu modeli. Un tad pēc trim gadiem viņš to atrada. Grāvī gulēja dzērājs, kurš jau sen atradās pašā sociuma malā. Mākslinieks lika aizvest dzērāju uz viņa darbnīcu. Vīrietis praktiski neturējās kājās un slikti saprata, kur viņš vispār ir nonācis.
Pēc tam, kad Jūdas tēls bija pabeigts, dzērājs piegāja pie gleznas un teica, ka šo te viņš kādreiz jau ir redzējis. Uz autora nesaprašanu, vīrietis atbildējis, ka pirms trim gadiem viņš bijis pavisam cits cilvēks – dziedājis baznīcas korī un dzīvojis godīgu dzīvi. Tieši tāpēc pie viņa pienācis kāds mākslinieks un piedāvājis viņam kļūt par modeli Kristum.
Tā, pēc vēsturnieku domām, Jēzus un Jūdas tēliem pozējis viens un tas pats cilvēks dažādos viņa dzīves posmos. Šis fakts ir metafora, kas rāda, ka labais ar ļauno iet roku rokā un starp tiem ir pavisam smalka robeža.
4. Visstrīdīgākais viedoklis ir par to, ka labajā pusē no Jēzus nesēž vis vīrietis, bet gan Marija Magdalēna. Viņas atrašanās vieta norāda uz to, ka viņa bijusi Jēzus likumīgā sieva. No Marijas Magdalēnas un Jēzus siluetiem izveidojas burts M. Tas it kā nozīmējot vārdu matrimonio, ko tulko kā „laulība”.
5. Pēc dažu zinātnieku uzskata, neparastais apustuļu izvietojums arī nav nejaušs. Leonard oda Vinči izvietojis cilvēkus pēc zodiaka zīmēm. Saskaņā ar šo leģendu, Jēzus bijis Mežāzis, bet viņa iemōļotā Marija Magdalēna – Jaunava.
6. Nevar nepieminēt arī faktu, ka Otrā pasaules kara laikā lādiņa trāpījumā baznīca tika sagrauta. Neskarta palika tikai siena, uz kuras bija šī freska.
Bet līdz tam 1566. gadā vietējie mūki sienā, uz kuras bija „Svētais vakarēdiens”, izveidoja durvis, kuras „nogrieza” freskas personāžiem kājas. Nedaudz vēlāk virs Glābēja galvas tika pakārts Milānas ģerbonis. Bet XVII gadsimta beigās no baznīcas ēdamistabas vispār izveidoja zirgu stalli.
7. Ne mazākas pārdomas mākslas cilvēkiem bija par ēdienu, kas atradās uz galda. Piemēram, Jūdam pretī Leonardo uzgleznojis apgāztu sāls trauku (kas visos laikos skaitījās kā slikta zīme), kā arī tukšu šķīvi.
8. Pastāv viedoklis, ka ar muguru pret Jēzu sēdošais ir apustulis Fadejs, bet patiesībā tas ir paša da Vinči autoportrets. Ņemot vērā mākslinieka ateistiskos uzskatus, šī hipotēze ir vairāk nekā ticama.
Ceru, ka pat tad, ja tu neuzskati sevi par augstās mākslas cienītāju, tev tomēr likās interesanta šī informācija.
