„Es strādāju “Duty free” sistēmas veikala iepirkumu daļā. Pirms sāku tur strādāt, es, tāpat kā visi, domāju, ka prece šeit nonāk pa tiešo, neatmuitota, jo tieši tā taču šie veikali sevi reklamē.”
Parasti tomēr prece iziet caur muitu, un tikai pēc tam tā nonāk pie mums un atkal tiek „nomuitota”. Tas ir, cena nav vis ražotāja uzlikta, bet mūsu, mīnus PVN. Ja tu nelido uz ārzemēm, tad preces cena būs tāda pati, kā jebkurā citā veikalā. Atlaides ir tikai tiem, kas preci izved uz citu valsti.
Tāpat bieži vien cilvēki domā, ka “Duty free” strādā īsti profesionāļi. Tas pavisam nav tā. Ņemot vērā, ka veikali bieži vien atrodas tālu no pilsētas centra, personāls tiek atlasīts no vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav varējuši iekārtoties kādā citā darbā.
Bieži vien konsultanti neorientējas veikala piedāvātajā parfimērijas klāstā. Nav jau brīnums, kurš kvalificēts gan vēlēsies strādāt tādā nomalē?
Tie paliek prestižos parfimērijas veikalos pilsētas centrā. ‘’Šeit pat nav izdevīgi strādāt, jo nav pastāvīgo klientu. Nav iespējams veidot kontaktus, jo visu laiku aizvien jaunas sejas.”
Ja arī cilvēki ko pērk “duty free” veikalos, tad dara to spontāni. Parasti viņi pērk cigaretes un alkoholu. Šeit ir grūti pārdot kaut ko dārgu. Nav iespējams specializēties uz kaut ko vienu, nāksies ņemt visu, ko pērk.
Bezgalīga vadības maiņa neveicina ienākumu stabilitāti.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
