Mazi bērni ir visīstākie egoisti, kas dzīvo savā pasaulē.
“Atvainojies” – šo burvju vārdu mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Un paši arī tā mēdzam teikt. Un es neesmu izņēmums. Bērnu laukumā palūdzu savam bērnam atvainoties – un te nu uzreiz visi redz, ka man nav vienalga, ka esmu atbildīga māte un, jā, es ievēroju, kā mans trīsgadīgais dēls ieblieza jūsējam ar plastmasas betmenu pa galvu.
Vai arī, piemēram, skaļi kā Jērikas taure nopurkšķināja, bet es viņam čukstu ausī, ka tas nav pieklājīgi un labi un jāsaka “atvainojiet”, kamēr cilvēki apkārt krīt gar zemi no smiekliem. Un tajā brīdī es ļoti vēlos, lai viņš mani paklausītu un atvainotos. Taču patiesībā es zinu to, ka viņam nepavisam nav kauns. Ne miligrama kauna.
Mazi bērni dzīvo pastāvīgā cīņas gatavībā, tā kā viņiem vienmēr atrastos par ko atvainoties.
Viņi var otru bērnu pagrūst vienkārši tāpēc, ka gribās ar to paspēlēties. Viņi var pēkšņi noģērbties pliki bērnu tusiņā – jo vienkārši sagribējās būt plikam. Nu, un kas? Viņi var izraut otram no rokām spēļmantiņu un smaidot skatīties kā tas otrs no bēdām raud. Viņi var iebāzt savu kurpi tualetes podā un nolaist ūdeni. Viņi var skraidīt un slēpties lielveikalā – tas taču ir tik smieklīgi un aizraujoši, ne tā?
Jā, protams, dažkārt var izspiest no bērna šo “atvainojos”, taču tā būs tukša skaņa. Viņi atvainojas tāpēc, ka to viņiem lika darīt, savādāk viņi tiks sodīti, vai aizvilkti mājās. Taču viņu skatījumā, nekādas problēmas te nav. Re, meitenei tāda smuka manta. Iešu un paņemšu, es arī tādu gribu. Gribas pastaigāt bez biksēm? Kādas problēmas? Velku nost! Pabiedēt mammu? Forši! Bet kāpēc tas puika pienācis tik tuvu? Ej prom no šejienes! Lai ko jūs viņiem teiktu, viņi turpinās grūstīties un ņemt to, ko vēlas. Īpaši tad, kad mamma neredz.
Mazajiem absolūti vienalga, ko jūt tie citi cilvēki. Viņi paijās draugam galvu, tēlos, ka žēlo (to pašu, kuru nupat nogāza gar zemi) – tāpēc, ka viņiem patīk, kad viņus slavē. Taču patiesībā pilnīgi vienaldzīgs ir tas,otrs bērns. Viņi ir egoisti, kuri dzīvo savā kordināšu sistēmā. Jā, protams, kaut kur tur kopā ar viņiem dzīvo arī pieaugušie, taču parasti tie tikai traucē darīt to, ko gribās – smērēt sviestu uz spilvena un staigāt plikam. Ikvienai mantai, kas iepatikusies, jāpieder viņiem. Bet jāmūk no mammas autostāvietā ir tāpēc, ka ir kājas, pie kam – ļoti ātras, tā kā – attā!
Mazi bērni nesaprot, ko nozīmē patiesa nožēla par to, ko esi izdarījis. Viņi neko nezin par sirdsapziņas pārmetumiem, vainas sajūtu un citām emocijām, kas saistītas ar “sliktiem nodarījumiem”.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
