Es izaugu ģimenē, kurā tētis ir autoritārs un mamma – pakļāvīga. Iespējams, tāpēc es neprotu ātri pieņemt lēmumus. Griba man ir, taču es visu laiku gaidu, ka risinājums atnāks pats. Kā man būt?
– Jūs jau esat pieaudzis cilvēks, uzņemieties atbildību par savu dzīvi. Pārstājiet domāt par to, kur te vainīga mamma, kur – tētis, un kāpēc esat izaudzis neizlēmīgs. Kas izauga, izauga, un jātiek galā ar to, kas ir. Ja ir nobriedusi situācija, kad ir vajadzīgas pārmaiņas, un lēmums ir jāpieņem, Just do it!
Metiet pie malas bērnības aizvainojumus un psihoanalīzi – vienkārši, rīkojieties!
Manai mammai, kurai jau ir padaudz gadu, viss ir kārtībā: vīrs, māja, nauda. Bet viņai gribās kaut ko vairāk – ceļot, jaunu mašīnu, spilgtus notikumus. Es nevaru viņai to visu nodrošināt un tāpēc pastavīgi jūtos vainīgs. Ko man darīt?
– Uzdāviniet viņai Puškina “Pasaku par zvejnieku un Zelta Zivtiņu”. Jokoju, tikai daļēji. Ja nopietni, dariet mammas labā tik daudz, cik variet. Ja pēkšņi variet vairāk – piemēram, nopirkt viņai mašīnu – nopērciet. Pārējais nav jūsu problēma un nav jūsu uzdevums. Tā kā pārtrauciet uzvilkties un sevi šaustīt. Vainas sajūta ir nemīlestības pret sevi gala produkts un slikta motivācija lielām un skaistām lietām.
Pusgadu es satikos ar puisi, bet pirms diviem mēnešiem viņš man pateica, ka viņam ir depresija un neviens viņam nav vajadzīgs. Taču tajā pat laikā, viņš man raksta īsziņas, ka es viņam patīkot, taču depresija ņem virsroku. Kā jūs domājat, man ticēt viņam?
– Domāju, ka labāk pameklēt veselu vīrieti, bez depresijas, to, kuram jūs būsiet interesanta un vajadzīga. Kāda jums starpība, vai jūsu puisim ir depresija, vai kādas citas problēmas? Jūs neesat viņa mamma un viņa ģimenes ārsts. Ja jums nepatīk, ka viņa nav blakus, nepatīk, kā viņš uzvedas un nenovērtē jūsu attiecības, un pēc tam meklē nožēlojamus attaisnojumus, rakstot īsziņas? Manus noteikumus jūs zināt, ja nepatīk, tātad tādas attiecības jāizbeidz.
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
Avots: www. gintafiliasolis.wordpress.com
