Un tā, kā gan es izveidoju šo mazo briesmoni?
Es par 100% jūtos vainīga, ka pastāvīgi lutināju viņu, kā rezultātā viņam piemita tāds ļoti izteikts “vienīgā bērna” sindroms un pārliecība, ka pasaule riņķo ap viņu.
Kamēr viņa brālis bija skolā, mēs bijām divatā, un viņš bija pieradis pie tā, ka jebkurā sekundē viņš var dabūt visu, ko viņam vajag. Tas nav normāli.
“Tagad man uz rokām bija maziņš tirāns, un man bija jālabo savas kļūdas, lai arī cik grūti tas nebūtu”.
Šodien viņš uzgribēja sava brāļa rotaļlietu, un īdēja un raudāja par to visu dienu. VISU DIENU. Vieglāk būtu bijis vienkārši iedot viņam šo mantu un pārtraukt viņa nepārtrauktos lūgumus? Jā. Vai es to izdarīju? Nē. Jo viņš nevar vienmēr dabūt to, ko vēlas.
Es nevēlos, lai viņš izaugtu nespējīgs tikt galā ar sarūgtinājumiem. Viņam jāiemācās cīnīties un pārvarēt grūtības. Un tā, no šī momenta jūs varat atsaukties uz mani kā uz “nejauko mammu”, kura netaisās padoties.
Mēs varam nebūt draugi, tas nav mans darbs, kļūt par viņa draugu. Mans darbs ir būt par dēla vecāku, sniegt viņam svarīgas dzīves mācības, sagatavot viņu patstāvīgai soļošanai pa dzīvi.
Un beidzot apturēt šo pārvēršanos par mazo briesmoni!
