Jā, es esmu slikta māte, tā tagad teiks daudzi.
Es piedzemdēju bērnus, bet būt vecākam ir milzīgs darbs.
Bet es strādāju un darbojos. Visu dzīvi.
Lai mani bērni būtu veseli, apģērbti, kaut ko papildus mācītos bez skolas programmas, būtu priecīgi, brauktu uz jūru un būtu mani draugi.
Un tādēļ es negribu vakaros pildīt mājasdarbus.
Es vienkārši gribu ar saviem bērniem sarunāties!
Jo es neuzskatu, ka bērni ir mūžīgā verdzība, es uzskatu, ka bērni ir prieks.
Un vakars ir laiks priekam, nevis skandāliem.
Ak, Dievs, nu kad beidzot tiks atcelti skolas mājasdarbi, kā tas noticis daudzās pasaules skolās?
Kādēļ nevar ieviest pāru metodi – pirmajā stundā nodarboties ar teoriju, otrajā – ar praksi?
Kādēļ vajag mājās nest visus tos uzdevumu krājumus, ja vielu var pabeigt sešās septiņās, nu labi, kaut vai astoņu spēļu veida stundās…
21. gadsimts ir paātrinājis dzīvi, metot mums daudz izaicinājumu. Taču diennaktī joprojām palikušas tikai 24 stundas. Un spēku, un veselības nav kļuvis vairāk.
Un bērni tagad ir citādāki.
Kādēļ nedrīkst to ņemt vērā, kā to izdarīja kaut vai somi?
Jā, es esmu slikta māte.
Mans bērns nevēlas pildīt mājasdarbus mājās.
Es neesmu viņu pārliecinājusi par tā vērtību. Bet kā es viņu varētu pārliecināt, ja pati neieredzēju mājasdarbus? Bet man “paveicās” vairāk. Mana mamma (apstākļu spiesta) bija mājsaimniece un es ar saviem mājasdarbiem biju viņas pamatdarbs.
Un tāpat es iemanījos no galdapakšas izvilkt grāmatu un lasīt, tiklīdz mamma izgāja uz citu istabu.
