Linda Liepiņas, partijas “KPV LV” locekle sociālajā tīklā dalījusies ar pārdomām pēc pēdējā laikā bieži izskanējušajiem pārmetumiem uzņēmumiem par izvairīšanos maksāt nodokļus. Vienīgā reize, kad pati Liepiņa bija fiktīvi nodarbināta – tas esot bijis Valsts sektorā.
Krāpties nav labi, vai ne?
Pēdējo mēnešu laikā publiskajā telpā izskan milzum daudz pārmetumu uzņēmējiem par nelegālu darbinieku nodarbināšanu, aplokšņu algām, faktisko darba stundu neuzrādīšanu utt. Taisnība ir, nenoliegšu. Tā notiek jau sen, domāju jau no 90-tajiem. Ja kādreiz tā bija klaja iedzīvošanās, tad šobrīd pamata arguments – nespējam izdzīvot (es nerunāju par kompānijām, kas par jebkādu nodokļu nomaksu vispār neuztraucas, jo daudzu gada garumā sistēma un korupcija to ir pieļāvusi).
Vai akmeni metīsim tikai uzņēmēju lauciņā?
Fiktīvi pirmo un vienīgo reizi mani nodarbināja tieši Valsts sektorā – Augstākajā Padomē, vēlāk Saeimā. To pierāda mana “Trudovaja Knizhka” (Darba grāmatiņa), kurā uzrādīts, ka strādāju laikā, kad reāli dzīvoju ārzemēs.
Tā laika arguments – “mana naudiņa” noderēs citiem kolēģiem – izturēja jebkādu kritiku, kuras pat nebija, jo tobrīd likās cēli ar finansiāliem līdzekļiem atbalstīt jebkuru, kurš ir gatavs celt Latvijas valsti.
Respektīvi, es darbu nedaru, bet nauda par manu fiktīvu nodarbināšanu ieripoja kāda maciņā.
Dubultā morāle.
Kurš iemāca krāpties vairāk. Uzņēmējs vai valsts?
Vai tam ir nozīme?
Un te nu, lūk, ir tas milzīgais konflikts, kas nobriedis šobrīd:
No VIENAS puses – resursu trūkums un uzņēmēji, kuri gribētu maksāt visu, bet ne vienmēr pietiek.
No OTRAS puses – nepieciešamība iztērēt visus pieejamos resursus un valsts aparāts, kuram nekad nebūs jāuztraucas par jebkādu nodokļu nomaksu, turpinot uzturēt budžeta darba vietas bez reāliem darbiniekiem vēl joprojām.
Ir tikai viena milzīga atšķirība starp VIENIEM un OTRIEM. Uzņēmējs, ir atbildīgs par visu un viņam nepieciešama reāla nauda.
OTRIEM ir Valsts kase.
