Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.
