Kad mani bērni ar kādu iepazīstas, viņiem patīk sevi parādīt. Viņi it kā cīnās par tā cilvēka uzmanību. Viņi dejo, dzied, izrāda visas savas rotaļlietas un sīki izstāsta, kā katra lieta ir iekārtota. Viņi smaida, smejas un uzvedas vienkārši neatvairāmi. Man patīk vērot to, kā mani bērni ļauj noprast maniem draugiem, ka tie viņiem patīk.
Bet tāda uzvedība nesākas uzreiz. Viņi neuzsāk attiecības ar jauniem cilvēkiem ar karstiem sveicieniem un spēcīgiem apskāvieniem. Parasti viņi kautrējas, satiekot cilvēku pirmoreiz, kas ir dabiski, ja satiec svešinieku. Un ir pieaugušie – tie var būt gan radinieki, gan draugi un pat pilnīgi svešinieki, kas burtiski “ieķeras” bērnā, kad tas kautrējas.
Piemēram, neesmu ilgi satikusi kādu draugu. Nejauši satiekamies lielveikalā un viņš smaida maniem bērniem, jautā, kā viņus sauc, cik viņiem gadu, un tad pēkšņi apvainojas par to, ka mani bērni labāk izvēlas slēpties man aiz muguras nevis atbildēt uz viņa jautājumiem. Mans draugs saka apmēram tā: “Es tev nepatīku?”, vai “Es tiešām esmu tik briesmīgs?” vai pat “Kāds tu kautrīgs!”. Un tas, kā viņš izrunā vārdu “kautrīgs”, izklausās, it kā mani bērni būtu mazgadīgi muļķīši, nevis mazliet sakautrējušies mazuļi. Diez vai šie vārdi izraisa bērnos interesi un simpātiju pret pieaugušo, kas tos izrunā.
Tad lūk – tas ir normāli, ka bērni kautrējas. Es domāju, ka tā ir veselīga reakcija. Es dotu priekšroku tam, lai mani bērni būtu uzmanīgi ar visiem, kurus līdz šim nav redzējuši un nesarunātos ar viņiem, nevis viegli piekristu doties līdz nepazīstamam cilvēkam, kas viņiem piedāvājis konfekti. Bērniem ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie jauniem cilvēkiem, un es vēlētos, lai pieaugušie to saprastu.
Kad kāds cilvēks, kuru mani bērni pirms tam nav satikuši, piedāvā apskauties vai saka “dod pieci”, un turpina uzstāt, kad bērni reaģē negribīgi, manī pamostas māte – lācene. Nevienam nav tiesību pieprasīt no maniem bērniem pieķeršanos. Ja mana meita negrib sēdēt tev blakus uz dīvāna, viņai tas nav jādara. Ja mans dēls negrib tev “dot pieci”, viņš nav spiests to darīt. Viņiem nav jādara tas, kas viņos rada diskomforta sajūtu. Nav no bērniem jāpieprasa vairāk, kā viņi ir spējīgi dot.
Ja bērni no jums kautrējas, esiet saprotoši un ievērojiet viņu nospraustās robežas. Neizdariet spiedienu uz viņiem. Nespiežat bērnus justies neveikli. Jūs pilnīgi noteikti izdzīvosiet bez četrgadīga bērna apskāviena. Jūsu diena ritēs ierasto gaitu arī tad, ja trīsgadnieks aizmuks, kad gribēsiet atvadīties no viņa. Tas nav atkarīgs no jums, un pat ne no viņiem. Kautrīgums nav personības defekts. Tā ir rakstura iezīme.
Un ja runājam atklāti, saskarsme ar kautrīgu bērnu ir gandarījums, jo, ja jau reiz esat viņam iepaticies, tad bērns būs atklāts ar jums no sākuma līdz galam. Visam vienmēr ir pozitīvā puse.
Avots: www.econet.ru
