Ļoti interesants gadījums nesen notika Britānijā. Tur tika atrasta neparasta, ļoti ērta māja, kurā 15 gadus dzīvojis kāds vietējais iedzīvotājs, kurš skaitījies pilnīgi bankrotējis.
Banka iesaldējusi praktiski visus viņa finanšu aktīvus un kustamo īpašumu. Galu galā bisnesmenim Alanam Jomansam nācās pārcelties uz pieticīgāku mitekli, bet konkrētāk – uz vecu kūti.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Neparasti ērta māja
Nepatikšanu sākums
Divtūkstošo gadu sākumā, vispasaules izaicinājumu laikā, Alans sapratis, ka vairs nevar savilkt kopā galus un pasludināja sevi par bankrotējušu. Tādā veidā viņš varēja saglabāt kaut mazu daļu bijušās bagātības un nepalikt tukšā.
Pēc tam, kad viņš bija pārdevis firmas un citus īpašumus, neveiksmīgais darbonis nevarēja pilnīgi tikt galā ar saviem parādiem, daži kredīti palika nenokārtoti. Acīmredzot spriedze ģimenē sāka pieaugt. Pirmā neizturēja sieva. Viņa aizgāja, atstājot Alanu vienu ar savām problēmām.
Pēc tam pazuda draugi. Kādreiz tuvie cilvēki vairs nerunāja ar vīrieti, kurš tolaik pārstāja mainīt apģērbu un pastāvīgi staigāja vienās un tajās pašās drēbēs.
Par viņa mājām kļuva vecā kūts, kuru Alans kaut kādā veidā pamanījās apšūt ar vislētākajiem materiāliem, kādus vien varēja atrast.
Ar laiku izbijušais biznesmenis kļuva par tādu kā vietējo muļķīti. Ja agrāk ar viņu nerunāja tāpēc, ka bija zudis viņa statuss, tad tagad šis cilvēks atstāja īpatnēju cilvēku, kurš dzīvo kūtī un kura dzīve ir salauzta un kuram nespīd nekādas perspektīvas.
Pēkšņā vizīte
Katru gadu Alanam vajadzēja ierasties tiesā, lai apstiprinātu savu materiālo stāvokli. Šo pienākumu viņš nekad neaizmirsa veikt, taču tajā reizē notika citādi. Sajutuši ko nelāgu, vietējie ierēdņi atbrauca pie viņa paši, jo visi zināja, kur atrodas nu jau apšūtā zaļā kūts.
Pieejot tuvāk, viņu skatam pavērās labi apdarināta fasāde un ieejas durvis, pie kurām arī stāvēja saimnieks. Pēc pirmā pieprasījuma viņš ielaida valsts varas pārstāvjus savā miteklī un tie palika gandrīz mēmi no redzētā.
Tur bija milzīgas kāpnes, klātas ar sarkanu paklāja celiņu, kurā bija ieausti zelta diegi.
Interjerā bija izmantota visaugstvērtīgākā koksne. Pazīstamu gleznu oriģināli nosodoši „raudzījās” uz nelūgtajiem viesiem.
Sešas greznas guļamistabas un liela laba bibliotēka ar vērtīgu grāmatu kolekciju bija rotātas ar marmora statujām un antikvārām lustrām.
Trenažieru zāle, viesistabas, baseins un pat deju grīda lika atnācēju acīm plesties aizvien plašāk un plašāk. Kā zināms, viesus Alans neaicināja, iznāk, ka deju mīļotājs pats vienatnē atpūties iemīļotās mūzikas ritmā.
Bet vislielāko valsts varas pārstāvju interesi izraisīja samērā liela glezna, aiz kuras slēpās slepena izeja uz slēgtu dārzu turpat blakus. Tajā Alans audzēja dažādus augus, kuri arī nesa viņam pasakainus ienākumus.
Nav ilgi jāmin, kas notika ar dārzkopi, ar likumu Britānijā jokus dzīt nevar. Domājams, ka tagad viņa sienas nedaudz mainīsies izmēros un arī interjers vairs nebūs tik dižciltīgas izcelsmes.
Bet gods, kam gods: esot tādas bagātības īpašnieks, viņš ne reizi neizpļāpājās un nevienam neparādīja savu mājokli.
Var teikt, ka šī bija visdīvainākā pašizolācija, kādu vien varēja iedomāties. Būtībā, vīrietis zaudēja saskarsmi ar cilvēkiem un drošību dēļ tā, lai dzīvotu greznībā.
Vai tas bija tā vērts? Un tomēr ir par ko padomāt. Ko par visu to domā tu?
