Kāda sieviete no portāla “Facebook” dalās ar stāstu, kā viņai šodien izdevās nokļūt līdz skolai.
Rīts sācies sportiski. Kupenas līdz ceļiem. Mašīna iestigusi sniegā. Rokam. Nav jau svarīgi, ka kleita mugurā un augstpapēžu zābaki kājās. Uz skolu jau kaut kā jātiek. Vilciens nokavēts. Labi, ka attālās mājas kaimiņš pamanīja mūsu pūliņus tikt līdz civilizācijai. Piedāvājās izvest līdz ceļam. Jauki, vismaz kaut cik uz skolu paspēšu. Aizbrienam līdz kaimiņa mašīnai. Cenšamies izbraukt. Nekā. Arī šoreiz esam sniegā. Atkal rokam, stumjam un cenšamies. Kupenas līdz mašīnas logam, bet ārā tiekam. Pa ceļam iebraucam pie viņa, lai dēlu līdz vilcienam aizvestu. Cerams, ka sieva nebūs baigi dusmīga, jo kaimiņonkulis ar viņu nesaskaņoja savus glābšanas darbus. Viss labi. Sieva neko neteica. Tiku pat līdz stacijai. Beidzot esmu ceļā uz skolu. Kā vakarā tikt mājās? Labs jautājums. Jācer, ka būs bijis šķūris.
Paldies, mūsu labajam un attālajam kaimiņam! Pasaulē ir labu, redzīgu un dzirdīgu cilvēku, kuriem nav vienalga!
