Komunikācija ar cilvēkiem ir izkopjams un attīstāms prasmju kopums.
Jo vairāk attālinās jaunības gadi, jo sievietei grūtāk pārliecināt sevi par kaut kur mītošo princi baltā zirgā, kurš ļoti lēnām dodas viņas virzienā. (Ko lai dara, sastrēgumi, slikti laika apstākļi!) Un tad notiek, kā tajā vecajā anekdotē – divdesmit gadu vecumā, izvēloties puisi, meitene interesējas – kāds viņš ir? Trīsdesmit gados – kas viņš ir, bet četrdesmit gados – kur viņš ir?
Pēc kādas manas lasītājas domām vecuma vientulība ir kā “birka”, vīriešiem šķiet, ka dāmas, kas kaut reizi nav paspējušas “izskriet pie vīra” līdz četrdesmit, ir nolemtas. Vīriešus šis fakts atbaidīs, jo vientuļas sievietes viņi redz kā izmisušas, infantilas, kontrolējošas ar paaugstinātām ekspektācijām un vispār – neadekvātas. Man lūdza padomu, kā pārstāt atgrūst kavalierus un kā saprast, ko īsti dāma dara nepareizi, kāpēc attiecības neveidojas, neskatoties uz milzīgajām pūlēm kas pieliktas, lai tiktu pie vīra.
Jebkurš kontakts, jebkura starppersonu komunikācija nes vai nu pozitīvu vai negatīvu lādiņu.
Pirmajā gadījumā mēs pēc saskarsmes jūtamies labāk, nekā pirms tam. Parādās enerģija, uzlabojas noskaņojums, parādās vēlme tikties vēlreiz.
Gadījumā, kad saskarsme nes negatīvu rezultātu, parādās spriedze, nogurums, sajūta, ka laiks iztērēts velti.
“Mūžīgā vientule” jau no sākta gala programmē sevi neveiksmei, viņa ir lietas kursā, ka ir “nolemta”, zemapziņā neapmierināta un saspringta. Nostrādā spoguļneironu mehānisms – šī spriedze pāriet arī uz vīrieti. Un tā vietā, lai atslābinātos un izbaudītu patīkamu saskarsmi, viņš arī sāk iespringt un nervozēt.
Randiņa rezultāts ir paredzams – vīrietis dosies prom ar sabojātu garastāvokli, juzdams, ka velti tērējis enerģiju un laiku. Un salīdzina savas sajūtas no saskarsmes ar “saulainākām” dāmām, kas būtu varējušas par viņu jūsmot, smieties par viņa jokiem, interesējušā par viņu kā personību.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
