Kāda ātrās ēdināšanas ķēdes “Hesburger” apmeklētāja dalījusies ar ļoti nepatīkamu piedzīvojumu ēstuvā, kas atrodas tirdzniecības centrā “Origo”.
Neapmierinātā meitene sūdzību portālā raksta:
“Labs vakars… kāds nu kuram tas ir labs. Krājās krājās, tad tagad sprāgs.
Tikko (2018.gada 26.martā, plkst. 18:10) iegriezos Hesburger’ī, kurš atrodas Rīgā, tc “Origo”. Jau n-to reizi nākas saskarties ar šo. Tas notiek ne tikai šajā Hesburger restorānā, bet arī citos…taču šis restorāns izceļas visvairāk no visiem.
1.) Apkalpošana kā gliemežiem, kuriem ir vēl atmiņas zudums. Es saprotu, ka klienti visu laiku nāk, jāapkalpo ātri utt.
Piemēram, es tur iegāju pirms sava vilciena. Man bija 15min laika… Uzrādīju aplikācijā kodu pie kases. Kaut aplikācijā ievadīju visu to ko gribu, cikos gribu, kā gribu, un izķeksēju, ko negribu, man tikuntā visu pārjautāja. Tas tā. Seko nākamais. Es stāvu gaidu savu tortiljas komplektu. Pēc manis apkalpo pārīti. Viņiem visu saliek uz paplātes, VISU UZREIZ, kamēr es 10min stāvu un gaidu. Varbūt kādam liekas: ”Ak Dievs, kas tu pagaidīt nevarēji?” NĒ, nevarēju, pēc 5min vilciens. Jāskrien jau. Es redzu, ka mana tortilja ir gatava, jau uz metāla režģa, kur stāv viss gatavais. Bet nē. Man ir jāstāv un jāgaida kamēr apkalpos vēl cilvēkus. Kaut VIŅA varēja uzreiz gatavo man iedot un es ietu prom. Kad pāris tika apkalpots, tad viņa beidzot atcerējās par mani. Bet ar kādu skatienu viņa mani, un visus citus apkalpoja…
2.) Otrkārt. Kā jau ieminējos pirmā punkta beigās, DRAUSMĪGA attieksme. Man bija sajūta, ka esmu vainîga pie tā, ka viņai ir slikts garastāvoklis. Ar tik riebīgu attieksmi viss tika darīts. Krieviem ir labs teiciens: “čerez ņihaču!”. Tā arī izskatījās.
3.) Nu, un treškārt- atmiņas zudums. Šis punkts ir attiecināms arī uz citiem Latvijas Hesburger restorāniem…
Netiek pielikts komplektā līdz nākošās sastāvdaļas, piederumi.
Kad saņēmu savu komplektu ātri devos uz vilcienu, jo bija palikušas dažas minūtes. Pa ceļam skatos maisiņā, un tur trūkst mērce… labi, it kā sīkums, bet tas, tc “Origo” nav pirmo reizi. Aizgāju atpakaļ, nenoklusēju, kā latviešiem to parasti patīk darīt, pateicu tai pašai meitenei (vārdu diemžēl varonei neatceros, tikai piefiksēju, ka bija gari mati sataisīti astē un tad sapīti bizē, un uzacis iekrāsotas kā lego klucīši), ka trūkst mērce. Iedeva. Un atkal, ar tik pretīgu intonāciju, acu “svaidīšanu” pajautāja, kura mērce man bija.. ahh, pilnīgi dusmas uznāca. Paķēru mērci, “lidoju” prom uz to savu vilcienu, kuru tā jau kavēju. Kaut kā ieskatījos vēlreiz maisā… aha, atkal salātus man nāksies ēst ar veco kredītkarti ja? Man vairs nebija laika, lai skraidītu šurpu turpu. Viss. Aizbraucu.
Mans novēlējums jums, Hesburgerī strādājošie jaunieši/cilvēki, meitenes un zēni. Ja jums ir tik LIELA nepatika pret jūsu darbu, pret cilvēkiem, tik pretīga attieksme, tad lūdzu nestrādājiet tur. Nebojājiet citiem pēcdarba laiku.
Paldies, ja izlasīji, Hesburger! Labojies!”
Avots
