Bet vēl pirms pieciem gadiem viņu bieži apciemoja arī vedekla ar dēlu un arī mazdēliņu šurp veda. Viņam ciematā ļoti patika. Vasara, silti. Var zosis padzenāt, uz upīti aiziet. Labi, ka esi maziņš. Tagad mazdēls ir izaudzis, viņam mainījies pasaules uzskats, un vecais vectēvs neraisa kādreizējo interesi. Stepans pat saprata, ka kacina mazdēlu. Un kas tur dīvains, dažādas paaudzes.
Dēls, protams, viltnieks. Aizveda ģimeni atpūsties un nolēma aizkavēties vēl pāris nedēļas. Aizmirsa, ka večukam vajadzīga palīdzība. Laikam nāksies iet pie kaimiņiem aizņemties malku. Kaut gan tagad tā katram ir zelta vērtē. Un tad arī līdz pārtikai lieta aizies. Ziema vienmēr ir sarežģīta.
Palicis vienatnē ar savām domām, vectēvs pamanīja, ka kaut kas kustas krūmos. Viņa pagalmā nekad nebija bijuši suņi vai kādi meža dzīvnieki. Dīvaini. Kājas pašas viņu aiznesa laukā, lai pārbaudītu, kas tur notiek.
Pietuvojies vietai, viņš ieraudzīja mazu pārbijušos dzīvnieciņu, kurš skatījās uz Stepanu apjukuma pilnām acīm. Oo, tas taču kaķēns. Un skaties tik, kāds pūkains. No kurienes? Visiem kaimiņiem tuvākajā apkārtnē bija tikai sētas kranči. Rej skaļi, bet ko sargā, nav skaidrs. Vai tiešām ciematā bagātie dzīvo.
Kaķēnu bija jāēnm pie sevis. Maziņš, nosals vēl. Redzams, ka viņam ir saimnieki. Pilnīgi droši, ka tas ir šķirnes kaķis, redz, kāds dūšīgs. Un siksniņa arī ap kaklu.
Barot kaķēnu nebija ar ko. Putru viņš neēda, kartupeļus ne tik. Nācās kāpt lejā pagrabā un ņemt vienīgo sautētās gaļas burku, kas tika taupīta īpašam gadījumam.
Kad tā īpašā diena pienāks, vectēvs nezināja. Taču dzīvot ar cerībām vienalga ir labāk, nekā bez tām. Tā kaķēns ar savu parādīšanos atrisināja izvēles variantus.
Bet izrādās, ka mazais nerātnis neēda pat sautēto gaļu. Ar ko gan tevi baro, draudziņ? Gan jau ne ar parastu pienu, bet ar kondensēto, ne? No otras puses, tu tikai pagaidām esi tik tāds labi barots. Paskatīsimies, kā tu uz putru skatīsies rīt. Piedod, vairāk nekā palīdzēt nevaru. Taču mazais pūkainis, likās, par ēdienu pat nedomā.
Viņš ar interesi sāka pētīt apkārtni, mēģināja ielīst vistālākajos istabas kaktos. Interesanti, večuks pat pasmaidīja. Taču pēc dažām minūtēm viņa uzmanību piesaistīja vēl kāda sveša skaņa.
Pie mājas vārtiem piebrauca mašīna. Paskatījies pa logu, Stepans cerēja ieraudzīt ierasto dēla mašīnu, taču tā nebija dēla mašīna.
Kā izrādījās vēlāk, bija atbraukuši kaķēna saimnieki, kuri meklēja nerātni pa visu ciematu. Izrādījās, ka kaķis ir jau pieaudzis, tikai šķirne tāda, ka mazs. Maziņš un ļoti dārgs.
Pjotrs, jauns vīrietis skaistā mētelī, centās iedot vecajam vīram kaut kādas naudas zīmes, taču viņš atteicās. Veikals tagad nestrādā, un arī dzīvnieciņš būtībā neko nebija ēdis.
„Klausies, vectēv. Tu šeit viens dzīvo? Visus pazīsti? „Atbilde bija apstiprinoša. „Saki, tev darbu nevajag? „Kāds gan te var būt darbs.
Veikals slēgts, bet uz vēl vienas bagātnieku vasarnīcas celšanu viņu neviens neņems. Ko gan viņam vajag? „Skaties, vectēv, lieta tāda, ka man šeit māja uzcelta. Aptuveni 2 kilometrus no šejienes. Elektrība ir, ūdens ir, siltums arī, taču vajag vēl daļu mājas piebūvēt. Strādnieki mani „uzmeta”.
Baidos, ka vietējie ir pārāk ziņkārīgi. Neņem pierē, viņi visur ir tādi. Vajag, lai kāds būtu mājā, kamēr mēs ar sievu būsim projām. Mēnesi, varbūt pusotru. Ēdiena mājās gana, veselai brigādei pietiktu. Jums ar Tomasu par mājas pieskatīšanu būs. Arī ar samaksu būs labi. Kā tev patīk piedāvājums?”
Savācis kaut kādas mantas, Stepans iesēdās mašīnā pie svešā vīrieša, kuru pazina apmēram stundu. Pēc pāris minūtēm viņi bija vietā. Nu, lepna māja. Ko te vēl piebūvēt. Gatava pils. Staro, kā jaungada egle. Brīnumi. Ēdiena un ūdens patiešām bija pietiekami. Gāzes plīts, milzīga virtuve.
Skaistas mēbeles. Kaķis beidzot kārtīgi paēda. Barību no bundžiņas. Ko gan viņi tur liek klāt, ja tā ir garšīgāka par sautēto gaļu?
„Te jums, Stepan, būs avanss. Pēc nedēļas atbrauks mans šoferis apskatīties, kā jums te klājas. Ja kaut kas būs vajadzīgs – sakiet viņam vai zvaniet uz šo numuru.
Mājā ir pieci televizori, varat skatīties jebkurā istabā. Pacentieties neietekmēt mēbeles, tās ir dārgas. Ja viss būs labi, vasarā varēsiet palīdzēt mums dārzā. Lieliski. Iepazīstināšu jūs ar meitu, viņa izvēlējās kaķi. Nu, visu labu. Es braucu. Neaizmirstiet aizslēgt durvis un pārbaudīt logus. Veiksmi!”
Lūk, kā viena maza kaķēna dēļ izmainījās Stepana dzīve. Protams, ne viss bija tik gludi: dēls atbrauca nedēļu vēlāk, nekā bija solījis.
Mūsdienu tehnika ne pārāk labi padevās vecajam vīram, nācās zvanīt šoferim. Taču ar laiku viss nokārtojās. Vēlāk, kā jau Pjotrs bija solījis vecīti pieņēma par dārznieku un viņam izveidojās labas attiecības ar saimnieka meitu.
Savā ziņā viņš bija atradis sev jaunu ģimeni. Visiem viņš patika, nebija nekādas pauzes, ja viņš sāka kaut ko runāt ne tā par mūsdienu tēmām, paša mazdēls viņam bieži vien bija devis mājienus par to, ka viņš ir vecs.
Tagad tā visa nebija. Bija tikai klusas vecumdienas un reta palīdzība mājas darbos. Bet vairāk jau arī neko nevajag.
