Miega tēma uztrauc gandrīz visus vecākus. Mazuļi bieži vien niķojas pirms gulēt iešanas, atsakās aizmigt vienatnē, lūdz gan padzerties gan palasīt. Gulēt iešanas process dažreiz pārvēršas par īstu kaujas operāciju. Miegs mazulim saistās ar šķiršanos, došanos nezināmajā, tāpēc viņš nevēlas laist prom no sevis vecākus, un aizmigt kopā ar mammu ir daudz patīkamāk, nekā patstāvīgi.
Anna Vibornova stāsta par personīgo pieredzi, kā mazināt bērna trauksmi pirms miega.
Man ļoti patīk likt gulēt savu bērnu
Tiešām, patīk.
Mums ir visādi knifiņi un noslēpumiņi, kas mūs satuvina un padara miegu par saldu atpūtu nevis smagu šķiršanos.
Pirmkārt, tā ir mierīga, silta saruna par pagājušo dienu.
Es pastāstu, kas man ir īpaši paticis, bērns uzķer sarunas pavedienu un turpina. Vai, otrādi, uzdod jautājumus un ļoti priecājas, kad atklājas vēl kāda laba lieta, par ko parunāt, un tās nebeidzas un nebeidzas.
Tāpat mēs apspriežam arī dienas neveiksmes un bēdas. Atrodam mierinājumu un medaļas otru pusi, līdzsvaru, kas dažreiz nav acīmredzams. Bet patīkamo lietu vienmēr ir vairāk.
Otrkārt, tas, protams, ir tiltiņš uz nākamo dienu
Mēs būvējam savienošanās ceļu, mazinām trauksmi pirms šķiršanās uz nakti. “… Tagad tu mazliet atpūtīsies, actiņas ir nogurušas, lai arī viņas atpūšas, bet es tev pagaidām pastāstīšu, ko mēs darīsim, kad tu pamodīsies. Mēs ar tevi … palasīsim, pazīmēsim, aizbrauksim, aiziesim, izveidosim, izkrāsosim, izgriezīsim, pielīmēsim, saliksim, izjauksim, uzvārīsim, uzcepsim, izmazgāsim, sagriezīsim, atradīsim, paslēpsim, paskriesim, palēkāsim, parāposim, redzēsim, izdomāsim, sasiesim, pienaglosim utt., utt…” Saraksts ir bezgalīgs, to ierobežo tikai mūsu fantāzija. Un arī nespēs mūs apstādināt. Šķiršanās, separācija – tai ir jāpavīd pirms gaidāmās satikšanās prieka. Tas ir ļoti svarīgi un ļoti vienkārši.
Treškārt, solījums, ka drīz tiksimies. Pat naktī
“Jā, jā dēliņ, es esmu blakus, es vienmēr esmu blakus. Mēs ar tevi naktī noteikti redzēsimies. Tu būsi manā sapnītī. Un tajā mēs uzrāpsimies visaugstākajā varavīksnē, apsēdīsimies un sēdēsim, pārkāruši kājas pār varavīksnes malu. Skatīsimies lejā uz pilsētu, un lauzīsim mazus varavīksnes gabaliņus. Sarkanie būs ar zemeņu garšu, dzeltenie – ananasu, bet zilie – melleņu. Pa māju jumtiem lēkās saules zaķēni, bet mēs metīsim viņiem zvaigžņu putekļus. Un no tiem viņi mirdzēs vēl vairāk. Bet pēc tam mēs auļosim pa mākoņiem – tādiem baltiem un pūkainiem. Un debesīs mēs satiksim lidojošu nīlzirgu. Viņš plaši jo plaši atpletīs savu muti un iesauksies: “Re, kur jūs esat! Ātrāk laižaties lejā, tur zebra atnesusi konfektes no vēja un rasas.” Un mēs laidīsimies lejā pa varavīksni un vējš mums svilpos ausīs. Bet mēs apskausimies un priecīgi gavilēsim. Gavilēsim tik skaļi, ka pat tētis savā sapnī to sadzirdēs un atskries pie mums…” Izdomāt sapņus var bezgalīgi, tajos ir iespējams pilnīgi viss, ļaujiet savai fantāzijai lidot!
Ceturtkārt, bezgalīgs to lietu uzskaitījums, ko viņā tik ļoti mīlu
Es mīlu tavas actiņas. Un tavas uzactiņas. Tavus zeltainos matus. Tavas skropstiņas. Tavas austiņas. Tavus pleciņus. Tavas rociņas. Un katru pirkstiņu. Un plaukstiņas. Un vēderiņu. Un muguriņu. Un kājiņas. Un celīšus. Un rozā pēdiņas. Un atkal katru pirkstiņu. Es mīlu tevi no augšas un no apakšas. Un no priekšas un aizmugures. Un no iekšpuses un ārpuses. Es mīlu tevi, kad tu esi laimīgs. Un arī tad, kad esi bēdīgs. Un kad tu klusē. Un kad bez mitas tarkšķi. Un kad skraidi. Un kad staigā. Un kad sēdi uz vietas. Un kad guli. Un kad niķojies.
Un kad dusmojies. Un kad apvainojies. Un kad smejies. Un kad raudi. Un kad mētā mantas. Un kad mēģini man iesist. Un pat tad, kad iesit. Un kad apskauj mani. Un kad prasies opā. Un kad mazgājies. Un kad tīri zobus. Un kad atsakies tīrīt zobus. Un kad mēs satiekamies. Un īpaši stipri es tevi mīlu brīžos, kad šķiramies.
Es mīlu tevi visu un vienmēr.
Vakar. Šodien. Un noteikti rīt.
Ar labu nakti, manu eņģelīt.
