“Vai par ļaunajiem cilvēkiem zina mūsu Valsts prezidents?” man jautā nu jau bijušais manas skolas skolēns. Es domīgi atbildu, ka noteikti nē, jo viņam patiešām ir tik daudz citu lietu, ko zināt. “Bet Tu uzraksti viņam,” viņš neatlaižas. Jā, kāpēc ne? Varbūt patiesi jāuzraksta. Vai kādam būs pacietība lasīt, nezinu, droši vien, ka ne, bet es tomēr mēģināšu, sievietes vēstule publicēta portālā Pietiek.com.
Esmu dzimusi Latgalē, Līvānos, mani senči vairākās paaudzēs ir bijuši zemnieki, bet es jau no pirmās klases zināju, ka būšu skolotāja. Punkts. Nekas cits. No bērnības visus savus vienaudžus dresēju un mācīju, pati neko no īstās dzīves nezinot. Mani vecāki iemācīja man strādāt, sūri, neatlaidīgi, man likās reizēm bezjēdzīgi, bet strādāt! Un vēl mani vecāki iemācīja neatlaidīgi iet uz mērķi, ticēt tam un sasniegt. Tā arī es devos uz savu mērķi – kļūt par skolotāju.
Pirmais puns pienāca pavisam ātri, jo Liepājas pedagoģiskajā institūtā mani uzņēma vien kandidātos, jo es nebiju komjauniete. Kā tā? Visi taču bija Ļeņina ideju turpinātāji, bet es nē. Es apsolīju, ka iestāšos, un sāku mācīties dzimtās valodas gramatiku un literatūru. Ak, cik daudz tur bija prasmīgu pasniedzēju, kas man lika iemīlēt latviešu valodas gramatiku līdz kaulam. Man nepavisam negāja viegli, jo studiju laikā es apprecējos un man piedzima meita, bet ar pārmaiņām personīgajā dzīvē pienāca arī pārmaiņas manā karjerā: par manu pirmo darbavietu kļuva Saldus 2. vidusskola.
Kad es pirmo reizi eju pāri skolas slieksnim, mana sirds taisās izlēkt pa muti, un manas kājas negrib klausīt, kā un vai vispār mani te pieņems, vai es spēšu būt laba latviešu valodas skolotāja? Mans direktors ir P.Kokins, īsts darba rūķis, savdabīgs līderis, goda vīrs. Es tveru katru viņa vārdu un mācos. Viņš jaunajiem skolotājiem uztic pat pārāk daudz. Man iet ļoti raibi, es audzinu klasi un cenšos no sirds visiem likt iemīlēt dzimto valodu. Pirmo reizi uzvaram ar savu skolnieci Vinetu Latvijas konkursā, un man, padomju skolotājam, par uzvaru samaksā Austrālijas dolāros. Es tos turu pirmo reizi rokās un nesaprotu, vai tie tiešām ir man? Mēs ar literāro kompozīciju uzvaram O.Vācieša dzimtenē, ar meiteņu kapellu “Brunči” konkursā “Ko Tu proti?”. Šis laiks ir krāsains, trauksmains, jo man patīk būt skolotājai – prasīgai, stingrai, taisnīgai un stilīgai.
Un te pēkšņi… 33 gadu vecumā es kļūstu par savas – Saldus 2.vidusskolas – direktori. Ir uzrunāti jau visi spējīgie, gudrie manas skolas skolotāji, neviens nepiekrīt vadīt skolu ar tūkstoš bērniem, divām plūsmām un divām maiņām. Mans vīrs mani piespiež piekrist, jo es ļoti baidos un nezinu, kā tas ir – būt direktorei. Sākums ir grūts, mani, bijušo latviešu valodas skolotāju, latgalieti, nepieņem pašas kolēģi. Jā, viņiem ir taisnība, es nezinu neko no šī jaunā un atbildīgā darba, bet mans latgaļu raksturs un spīts liek nepadoties, un es mācos. Par prezidentu taču arī nepiedzimst, par to kļūst soli pa solim. Man palīdz senču spītība un mērķis, jo zinu, kurp doties. Es eju caur asarām un ērkšķiem. Soli pa solim mācos pati un mācu savus skolotājus. Es pārkrāsoju savu skolu gan iekšēji, gan ārēji, tajā uzzied saulespuķes uz visām sienām un ienāk ļoti īpaša, nekad neredzēta aura. Es mērķtiecīgi veidoju arī savu tēlu – stingru, prasīgu un lietišķu – kopā ar skolas tēlu, kas ir spēcīga sportā, mūzikā, eksaktajos priekšmetos un ar mācību rezultātos. Man patīk mans darbs, tur var realizēt sapņus par īstenību, mēs maināmies, un arī skola mainās: no divām plūsmām tā kļūst par vienas plūsmas un ļoti latvisku skolu, ilgu laiku mums ir arī sava Komercskola, un skolēniem piedāvājam tādus priekšmetus kā ekonomika, mārketings un lietvedība.
Es nevaru uzskaitīt, cik daudz kopā padarīts 23 gados: neskaitāmi salidojumi ar absolventiem, kas grib savā skolā atgriezties, tradīcijas, ar kurām lepojamies, izcili sasniegumi mācības, sportā un mūzikā. Mums izdevies izveidot iespaidīgāko Nacionālo stūrīti, kāds nav ne Saeimā, ne Valsts prezidentam. Mēs kļūstam ceturtā labākā skola Kurzemē skolu reitingā. Un pats svarīgākais- mēs esam skola ar skatu uz visu pasauli un Eiropu: jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienība es uzsāku darbu ar starptautiskajiem projektiem, jo gribu dot sev un saviem skolotājiem un skolēniem skatu uz pasauli, daudz lielāku par to, ko mēs redzam no savas skolas logiem. Mani uzaicina pārstāvēt valsti un skolu uz Lielbritāniju, kad Latviju uzņem Eiropas Savienībā. Es braucu ar tulku un nolemju, ka man jāsāk mācīties angļu valoda no nulles, un man tas arī izdodas. Nemaz nevaru saskaitīt, cik Eiropas Savienības skolās esmu bijusi, mācījusies, guvusi iedvesmu un atvedusi jaunas idejas. Manu skolu apmeklē sadarbības partneri no neskaitāmām Eiropas Savienības un ne tikai, arī no Jordānijas, Marokas, Taizemes, ASV un Brazīlijas. Un visi kā viens viņi brīnās par gaišajām skolas telpām, saulespuķēm, kas zied uz mūsu sienām, un īpašo uzņemšanu, kurā vienmēr dziedam, cienājam un iepriecinām mūsu viesus. Tikpat svarīgi kā uzņemt viesus ir arī parādīt pasauli mūsu skolēniem un skolotājiem: es bieži vien cenšos bezcerību un naudas trūkumu izglītības sistēmā kompensēt ar projektiem, mēs ar skolēniem dodamies uz Stokholmu, piedalāmies Pasaules Ūdens konferencē un saņemam Zviedrijas medaļas, mani skolēni kļūst par pasaules čempioniem orientēšanās sacensībās Itālijā. Mēs aizvedam skolēnus un aiznesam Saldus un Latvijas vārdu uz Itāliju, Spāniju, Čehiju, Norvēģiju, Vāciju, Holandi, Lielbritāniju un vēl citām tuvākām un tālākām valstīm.
Un es gadu laikā esmu kļuvusi par skolas zīmolu. Man pārmet, ka saucu šo skolu par savu, tā tak ir pašvaldības. Jā, bet es uzskatu, ka jebkurš darbs ir jādara ar dvēseli un aizrautību. Es un Saldus 2. vidusskola esam kļuvušas nešķiramas. Es mācījos no skolas, un skola – no manis. Gadu gaitā iegūstu Maģistra grādu skolvadībā, pabeidzu Juridisko koledžu, iemācos angļu valodu un nemitīgi papildinu savas zināšanas ārzemēs. Kurzemniekiem nepatīk lielīties, bet es to daru, uzslavēju savus skolotājus, skolēnus un darbiniekus, man ir liels atbalsts no vecākiem.
Nepārdomātās un nepamatotās skolu reformas
Tā paiet man vienīgajā darbavietā 33 gadi. Sākas nepārdomātas, nepamatotas skolu reformas. Saldus 2.vidusskolai ar starplaikiem pievieno divas skolas, vienu no tām Kurzemītes pamatskolu, kas ir skola bērniem ar īpašām vajadzībām. Mēs smagi cīnāmies, lai Kurzemītes bērni labi justos jaunajā vidē, lai Saldus 2.vidusskolas skolēni pieņemtu jaunos biedrus. Mums nepalīdz ne pašvaldība, ne kādas naudas balvas. Interesnati tikai, ka tie paši deputāti, kas cēluši rokas par Kurzemītes skolas slēgšanu bez nekādiem tālejošākiem plāniem, nākošajās vēlēšanās sola skolu atjaunot, un to veikli izmanto atkal savās politiskajās kampaņās.
Vēl neesam paspējuši pacelt galvas no pievienošanas šoka, kad kā zibens spēriens no Saldus deputātiem nāk lēmums 2015.gada februārī – likvidēt Saldus 2.vidusskolu, pārveidojot to par pamatskolu. Kā? Tas nav iespējams, mēs esam laba vidusskola, esam pārdzīvojuši to laiku, kad skolēnu skaits sarūk līdz 300 skolēniem. Pat ar 300 skolēniem esam liela skola, kas ir spējīga izdzīvot pati, ja tiešām solītā nauda “sekotu skolēniem”. Manās idejās un priekšlikumos neviens neklausās, neviens neskaidro un nepamato, jo tautas kalpi kā grib, tā dara. Es runāju ar pilsētas vadību, bet lēmums netiek mainīts. Es nespēju samierināties ar šo deputātu nepamatoto rīcību un ātri vien nokļūstu “melnajā sarakstā” par pretī runāšanu. Un te un sākas terors, kurš man liktos neticams Eiropas Savienības dalībvalstī, ja pati nebūtu to pieredzējusi.
Man darba devējs piedāvā labprātīgi aiziet, uzrakstot atlūgumu, bet es iespītējos. Jūtos kā kuģa kapteinis, kura kuģis grimst, bet man piedāvā pirmajai no tā glābties. Es nepadodos, bet mana dzīve, kā jau viņi solīja, kļūst neciešama. Izpilddirektors man liek rakstīt bez pamatojuma 20 dažādus paskaidrojumus 10 mēnešu laikā. Domes darbiniece bez rīkojuma un paskaidrojuma, izņem no skolas dokumentus, lai meklētu “manus noziegumus”, visas iespējamās inspekcijas mani nepārtraukti pārbauda. Mani pazemo vecāku, skolēnu un skolotāju priekšā, saucot par “zagli”, nepaskaidrojot gan, ko tad īsti esmu nozagusi. Man uzraksta rājienu, kuru es apstrīdu un kuru galu galā arī atceļ. Manu direktora algu samazina līdz minimuma ar Izglītības vadītājas skaidrojumu, ka man “vairāk nepienākas”. Un tad es gribu jautāt Valsts prezidentam: ,,Vai tā var notikt Eiropas Savienības valstī?,, Var, mierīgi!
Es neesmu šajā cīņā viena. Mani skolas skolotāji, vecāki un skolēni lūdz palīdzību. Kopīgi iesūdzam pat pašvaldību tiesā, bet Latvijas Republikas Augstākā tiesa uzskata, ka skolu slēgšana vai atvēršana ir tikai pašvaldības ziņā, pat ja skola ir tik liela un spēcīga kā Saldus 2.vidusskola. Mūs turpina neatlaidīgi pazemot un iznīcināt. To izcili prot Domes priekšsēdētāja I.Rassa , izpilddirektors P.Dubra, viņam pievienojas Izglītības pārvaldes vadītāja S.Levica. Viņi zina, ka ne ar ko neriskē. Viņiem taču nav no kā baidīties, jo Latvijā pašvaldību patvaļu neviens nevar apturēt un kontrolēt.
Es iesūdzu Saldus novada pašvaldību tiesu pret mani vērstajā nevienlīdzīgajā attieksmē (mobingā) 2015 .gada oktobrī, taču viņu naids tikai aug augumā. Parādās ziņas no Valsts kontroles, ka Saldus novada pašvaldības pārraudzībā esošās kapitālsabiedrības nelietderīgi iztērējušas pusmiljonu eiro, taču Saldus pašvaldībā par to neviens neuztraucas, jo viņu juristi diendienā meklē kļūdas manā un Saldus 2. vidusskolas darbā. Mani beidzot atbrīvo 2015.gada 21.decembrī, pēc Ziemassvētku koncerta un līdz 22.decembra pēcpusdienai visa mana 33 gadu darba mantība no skolas ir jāaizvāc. Saldus novada pašvaldības izpilddirektora mans darba uzteikums ir uz 10 lapām. To publicēju savā skolā un Internetā, lai pilnīgi visi var izlasīt, cik safabricēti un nepamatoti var būt darba uzteikumi, taču mana dvēsele tiek salauzta.
Saldus rajona tiesa mani nekavējoties atjauno amatā 2016.gada maijā. Pa šo laiku tie paši deputāti ir pārdomājuši, jo šoreiz tiks slēgtas abas Saldus lielākas skolas: Saldus 1. un Saldus 2. vidusskola 2016 gada 1. jūlijā. Tas nozīmē, ka tikko izveidotā pamatskola, nu jau kļūs par vienīgo vidusskolu Saldū. 2016 .gada maijā es atgriežos darbā, taču represijas un mobings nav mazinājušies. Mani atkal atstādina no direktores amata, jo atsakos parakstīt savu skolotāju atbrīvošanu, kas ir pretlikumīga un ar atpakaļ ejošu datumu. Sods arī man ilgi nav jāgaida: man kā direktorei neļauj piedallīties Saldus 2.vidusskolas pēdējos izlaidumos.
Pa šo laiku ir notikušas vairākas tiesas sēdes, un Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka pret mani ir tiešām vērsts mobings ilgstošā laika posmā. Tāpat LR Augstākā tiesa ir noraidījusi pašvaldības kasācijas sūdzību, lai šo lēmumu atceltu. Esmu uzvarējusi tiesā, cienījamais Prezident, bet uzskatu, ka kompensācija, ko saņēmu par pēdējo mēnešu pazemojumiem 1500 eiro apmērā, ir smieklīga. Tā nav pat Saldus izpilddirektora mēnešalgas apmērā un viennozīmīgi neatlīdzina manus godprātīgi nostrādātos 33 gadus. Pašvaldības darboņi paliek nesodīti un bez sirdsapziņas pārmetumiem nu jau meklē nākošo cilvēku, kura dzīvi un darbu iznīcināt.
Es jūtu, ka manā zemē mans prāts, pieredze, enerģija un atdotais mūžs skolai nevienam nav vajadzīgs. Es domāju un redzu, ka šādi likteņi Latvijā ir ļoti daudz. Nepretendēju ne uz labāko direktora, vai skolas statusu Latvijā, bet, vērojot RPIVA cīņu par izdzīvošanu, ceru, ka šis stāsts palīdzēs citiem sasniegt mērķi. Vai esmu padevusies? Nē, Prezidenta kungs! Es dodos uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, lai nu jau tiesātos pret savu valsti, kuru ļoti mīlu, taču kura ļauj mierīgi iznīcināt savu patriotu dažu politisko interešu un ambīciju dēļ, kas rīt jau ir mainījušās. Paldies visiem, kuri izlasīja manu un Saldus 2.vidusskolas dzīvesstāstu. Varbūt kādai skolai, direktoram, skolotājam, strādniekam šis stāsts palīdzēs nepadoties un cīnīties par savu vietu zem saules, kuras Latvijā jau tā ir tik maz.
Avots: nozagts.focus.lv
