Tieši šādi bērni ar savām dāvanām nes nevis saulaino un priecīgo , bet gan ēnās iekalto dzīves pusi. Viņi it kā norauj visas maskas, provocē izmaiņas, noņem aizsardzības, viņi atklāj apslēpto, izceļot gaismā noslēpumaino, to, uz ko es un mana ģimene pat netaisījāmies skatīties – netīrumi, kas paslaucīti zem paklājiņa, skeleti, kas gadiem slēpušies skapī. Šie bērni rada visneciešamākās sāpes – grauj mūsu perfekcionismu, pareizību, pareizos noteikumus, padara mūs ievainojamus.
Un tad – ne jau grūtniecība vainīga, ka jūtos tik vientuļa un bezpalīdzīga. Es konstatēju rūgtu, sen apjaustu patiesību – manu vecāku mīlestība pret mani bijusi ļoti nosacīta, bet vīra radi vispār mani ne ļoti uzskata par savējo.
Ka vīrs atrodas vēl ļoti nenobriedušā fāzē, vēl ļoti pieķēries savai mātei. Viņš vēl nav spējīgs parūpēties par mani pilnvērtīgi, viņš pats vēl ir kā bērns.
Un tad dzemdības ir kā robežšķirtne manām spējām noteikt robežas, izvēlēties tiešām svarīgo. Tā nav vēlme aizvainot citus cilvēkus. Tad šī neciešamā bērna uzvedība ir stāsts par mani – maziņu un ievainotu, kurai neļāva tādai būt. Bet bērns, tas gan var atļauties visu!
Ja atvērt sirdi, iet pretī šim bērnam – tad ceļš, kas satuvinās jūs būs kā kūstošs pavasaris – pilns ar strautiem, pēc zemes smaržojošs, spējīgs aizmēzt visu bijušo, atmirušo. Būs vajadzīgs daudz, daudz ūdens, lai beidzot nostātos uz cieta pamata un veidotu kontaktu.
Šo bērnu svētība slēpjas dvēseles darbā, tajā izaicinājumā, kas rezultēsies pieaugšanā un dziedināšanā. Šo bērnu drosme un dvēseles vīrišķība nezina robežu, viņu mīlestības dāsnums un uzticēšanās pielīdzināma Jēzum, jo bērns pagriež otru vaigu, kas viņu sitam – atgrūžam. Šie bērni šķiet vāji un viņos tik tiešām ir daudz vairāk bērnišķā, kā “saulainajos” bērnos ar “pieaugušajām dvēselēm”.
Viņu bērnišķība mīkstina sirdi, padara mūs žēlsirdīgākus, jo galvenais, uz ko ejam ir mīlestība, ko mācāmies izjust pret savu iekšējo bērnu, pret to, kuru kauns atcerēties, jo tas ir ledus auksts, apjucis un pazudis, kurā ir tik daudz sāpju, jo visu laiku esam izlikušies, ka viņš neeksistē.
Šie bērni ir ieradušies spoguļot mūs.
Lai jūs iemīlētu gan viņu gan sevi – vienu veselu, ne saulainu, ne uzpucētu un saķemmētu, bet īstu – dažādu un brīžiem arī vāju.
