Ir bērni, kuri nāk dot, bet ir arī tie, kuri nāk ņemt.
Pirmie ir bērni, kuru vecāki katrā izdevīgā brīdī saka, ka viņu bērniņš ir saulīte, kas silda visu ģimeni. Ar viņa ienākšanu ģimenē dzīve kļuvusi gaišāka, viņš ienesis prieku un mīlestību mājā, viņš svētījis ģimeni ar savu gaismu.
Iemīlēt viņu un sevi – īstu, dažādu, vāju
Par viņiem dažreiz runā ka lai gan viņš vēl pavisam mazulis, bet jau kā mazais Buda, vieda, mūžīga dvēsele, it kā “viņš ir vecāks par mums visiem”. Viņi neprasa daudz, viņi ir ļoti vienkārši, viegli, un pat grūtības ar viņiem pārdzīvojas kā viegla vēja pūsmas.
Jau no paša sava ceļa sākuma viņi noklāj visiem labklājības ceļu, veiksmi, labvēlīgas izmaiņas ģimenē arī materiālajā plānā. Tādu bērnu piedzimšana ceļ mātes pašvērtību, audzināšana neaizskar manu kā mātes vainas apziņas nervu.
Ir bērni, kuri nāk dot, bet ir tie, kas nāk ņemt
Bet par tiem otrajiem saka pavisam ko citu. Pirmkārt, par viņiem tikpat kā nerunā, jo īsti nezina kā. Visas domas par tādiem bērniem ir ļoti sociāli tabū, pašai sev atzīties tādās domās ir ļoti grūti, ja arī izdodas, tad tikai čukstus, kādā drošā psihologa kabineta patvērumā vai vistuvākajai draudzenei pilnīgā izmisumā – tas skan ietilpīgi: “Ja tevis nebūtu, tad viss būtu citādāk, labāk.” Šķiet, ka viss šiem bērniem ir ne tā, kā būtu jābūt normāliem bērniem, šķiet, ka viņi nākuši, lai visus spēkus no tevis izsūktu, neko vietā nepiedāvājot. Ar viņiem daudz kas sabrūk, ar viņiem atnāk daudz sāpju.
Jau sākot ar grūtniecību, kas izrādās nepavisam nav stāsts par rozā ponijiem, rožu ziedlapiņām, mierīgām pastaigām vīram zem rokas. Tas ir periods, kad skarbi tiek mocīts gan ķermenis gan gars. Grūtniecība, kuras fons ir trauksme, bailes, izmisums, nogurums, niknums un vientulība. Tādu bērnu dzemdības iztukšo mani, izraisa kaut ko tādu, ko ilgi nevar pieņemt, jo to nav iespējams pielāgot sev, kā kaut ko, kas var attiekties uz mani. Tad vieglāk ir uzskatīt, ka runa ir par bērnu, pret kuru kaut ko jūtu arvien mazāk un mazāk. Šis bērns atnes tik daudz sāpju, ka vēloties noslēpties no šīm sāpēm, mēs slēpjamies no bērna paša, “ieceļot” viņu grēkāža lomā.
Vai zināt, kas ir “grēkāzis” no arhetipiskā viedokļa?
Tas ir dzīvnieks, kuru upurēja dieviem, lai izpirktu visus sabiedrības grēkus. Uz tā simboliski “lika” kolektīvo vainas apziņu, visu cilvēku visu slikto. Tā ir arī ar šādu bērnu. Mums būtu ideāla ģimene, ja ne viņš. Es pati sev būtu ideāla māte, ja ne mans bērns (jo ar citu bērniem taču es esmu laba!). Man būtu ideāli saplānota diena, nedēļa, ja ne viņa uzvedība. Mums ar vīru būtu labas attiecības, ja ne šis bērns. Viņš ir tāds bērns, kurš šķiet kā… sods.
Izmisumā māte uzdod sev jautājumu: “Par ko man viņš?” Vai mazliet maigāk – “Kāpēc?”
Bet āķis ir tajā, ka visi bērni ir svētība. Jo dzīve ir svētība un mīlestība vistīrākajā veidā. Ja šo pieņem kā aksiomu, tad sākas visīstākais dvēseles darbs.
Visgrūtākais ir pagriezties ar seju pret šo bērnu, pret Dievu viņā, kurš runā ar mums.
Tas nozīmē, pieļaut, ka šis bērns arī ir nācis DOT, bet šīs dāvanas nav uz paplātes pasniegtas, nav svētītas ar resursiem, bet
spēks, kas dzimis no sāpēm, mīlestība, kas ievažota traumās.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
