Reiz Laime gāja cauri mežam un pēkšņi iekrita bedrē, sēdēja tajā un raudāja.
Garām gāja cilvēks, Laime sadzirdēja soļus un kliedz no bedres: -Cilvēk! Labais! Izvelc mani no šejienes!
-Bet ko tu man par to dosi? – jautāja cilvēks.
-Bet ko tu vēlies? – pretjautājumu uzdeva Laime.
-Es gribu lielu un skaistu māju ar skatu uz jūtu, kura maksā miljons dolāru…
Laime deva cilvēkam māju, tas nopriecājās un tajā ievācās, pat aizmirstot palīdzēt Laimei. Sēž Laime bedrē, raud vēl skaļāk. Garām gāja otrs cilvēks. Laime viņu sadzirdēja un sāka kliegt:
-Mīļais cilvēk, izvelc mani no šejienes!
-Bet ko tu man par to dosi? – tas jautāja.
-Bet ko tu vēlies?
-Gribu daudzas skaistas un dārgas mašīnas, visdažādāko marku.
Laime deva cilvēkam visu, ko tas lūdza. Bet tas tā nopriecājās, ka aizsteidzās pie savām jaunajām mašīnām…
Laime jau pavisam zaudēja cerību. Tad pēkšņi dzird, ka nāk trešais cilvēks. Viņu uzrunāja Laime.
-Labais cilvēk! Izvelc mani no šejienes, lūdzu…. Cilvēks izvilka Laimi no bedres un devās tālāk. Laime no prieka skrēja viņam pakaļ un prasa:
-Draugs, bet ko tu vēlies, ka man palīdzēji?
-Neko man nevajag, – pasmaidīja dīvainais cilvēks. Tā nu kopš tā laika Laime skrien aiz viņa, nekad no viņa neatpaliekot…
