“Šorīt atverot savu FB, man pretī vērās šī bilde, kura uzņemta pirms 7 gadiem. It kā pavisam vienkārša bilde, kurā redzama smaidīga mamma ar savu mazuli.
Dažus mēnešus atpakaļ, kad apmeklēju garīgās veselības mācības, lektore mums lika atnest kādu lietu, kura par tevi melo.
Kādam tā bija krūze, kādam T-krekls ar uzrakstu ‘I live life to its fullest’, kādam tā bija grāmata par laimi.
Mēs aplūkojām katra atnesto priekšmetu un uz lapas rakstījām to, ko mēs redzam.
Es biju paņēmusi šo bildi.
Katram mums bija jāprezentē sava atnestā lieta.
Pienāca mana kārta un man apkārt skanēja – laimīga, smaidīga mamma. Mīloša mamma. Mamma, kura bauda laiku ar mazuli…
Stāvēju, riju savas asaras līdz tās jau sāka krist pār maniem lielajiem vaigiem un diezgan smacīgā balsī teicu, ka taisnība nav nevienam, tik klusi noteicu kā es vēlētos, lai tā būtu bijusi patiesība.
Aiz bildes slēpās mamma, kurai bija smaga pēcdzemdību depresija, kura domāja par nomiršanu. Mamma, kura gribēja aizmukt ne tikai no sava mazuļa, bet visiem. Mamma, kura skatījās ar greizsirdības un sāpju pilnām acīm uz savām māsām, un ilgojās pēc tās mīlestības, kuru viņas sniedza viņas mazulim. Mamma, kura nespēja saprast, kur ir palikusi tā sieviete, kura tik ļoti šo mazuli gaidīja un vēlējās. Mamma, kura smaidīja visai pasaulei, līdz palika vienatnē. Mamma, kura ticēja, ka viņas mazulis nomirs un bija jau izplānojusi viņa bēres. Mamma, kurai tik ļoti sāpēja, bet par savām sāpēm neuzdrošinājās nevienam pateikt. Mamma, kura ticēja, ka visiem būtu labāk, ja viņas vairs nebūtu. Mamma, kurai bija palicis bail pašai no sevis.
Šī uzdevuma morāle bija pavisam vienkārša – mēs nekad nezinām, kas slēpjas aiz katra cilvēka. Cik ļoti vienkārši ir pieņemt savus pieņēmumus, neredzēt un nedzirdēt to, kas mums apkārt notiek. Mēs redzam, ko vēlamies redzēt un sadzirdam to, kas ir ērts mūsu ausīm.
Šī bilde arī parāda to, ka depresiju ne vienmēr var redzēt. Visbiežāk tā ir neredzama, jo cilvēki nēsā masku aiz bailēm, dēļ nosodījuma, dēļ stigmas.
Turpinājumu lasiet nākamajā lapā:
