Es biju laimīgi precējies ar Elēnu 7 gadus. Mums bija viss, liela māja, laba mašīna, motocikls, brīnišķīgs dēls. Mums bija viss, ko vien mēs gribējām. Es strādaju labā darbā, mēs varējām atļauties visu. Mēs mīlējām viens otru ļoti. Bet pēc 7 gadu ilgas kopdzīves, viņa kādu dienu mainījās uz visiem simts… Es viņu vairāk nepazinu.
Kad es jautāju viņai, kas ir noticis, viņa atbildēja, ka problēmas darbā. Es tam ticēju, ziniet, es viņu mīlēju un laikam mīlu vēl joprojām, ka man pat negribējās patiesībai acīs skatīties. Viņa pret mani bija sākusi izturēties ļoti vēsi, kad jautāju kaut ko, tad vienmēr bļāva virsū, pēc viņas skatiena varēja manīt, ka viss ko es daru – kaitina viņu.
Kādu dienu es atnāku no darba un viņa saka man, ka vēlas sev mašīnu, man ir mašīna, bet viņai neesot – viņa arī grib. Piedāvāju viņai visādus variantus, neteikšu, ka izvēlējos tieši lētākos, nē! Es viņai piedāvāju diezgan jaunas mašīnas, kuru vērtība bija liela. Viņai nekas nepatika. Teica, ka izvēlēšoties pati un tad pateiks man.
Bija jau pagājusi nedēļa, man bija izkritis no galvas tas mašīnas jautājums, es par to nedomāju. Biju darbā viņa man piezvana un saka, ka esot atradusi, kas viņai patīk un atsūtīja man sludinājumu Facebookā. Maigi izsakoties biju nelielā šokā – Volvo 13 tūkstoši eiro vērtībā!
Nē, nedomājiet – es neesmu skops, bet vai jūs varētu atļauties uz sitiena nopirkt tādu auto? Es arī nevarēju, kaut gan alga man ir laba. Viņa man teica, ka auto gribot un man vairāk nav izvēles. Devos ņemt līzingā mašīnu, a kas man atlika? Es taču viņu mīlu.
Pirmajā kredītiestādē bija nepieciešams galvotājs, jo kurš muļķis dos tādu naudas summu mašīnai, kuru var nopirkt arī par 5 tūkstošiem, nenodrošinoties? Galvotāju dabūju, līzingu iedeva, viss super. Mašīna nopirkta, sieva laimīga, bet attieksme pret mani nemainās.
Pēc kāda laika viņa man saka, ka vēloties aizbraukt atpūsties kaut kur, ka gribot ceļojumā. Es viņai piedāvāju, ka varam abi aizbraukt kaut kur, ja viņa vēlas. Nē, viņa man saka, viņa gribot ar draudzeni divatā, vai es nevaru nopirkt divas biļetes uz Horvātiju. Biju apmulsis, jo kāpēc man jāpērk biļete viņas draudzenei. Viņa teica, ka draudzenei nav naudas, bet gribot, lai viņa arī brauc. Nu bet protams – es nopirku. Viņa devās divu nedēļu ceļojumā uz Horvātiju.
Divas nedēļas dzīvojos pa mājām, nestrādāju, jo bija jāpaliek ar dēlu. Kad viņa atgriezās no Horvātijas, viņa izskatījās laimīga, domāju, ka ceļojums ir panācis savu un viņa ir atpūtusies. Bet te nu tev bija. Pēc pāris dienām, kad atnācu no darba, viņa palūdza manu kredītkarti, nedomājot iedevu, jo nav taču pirmā reize. Viņa pazuda uz pāris dienām, nevarēju viņu sazvanīt, gāju internetbankā un skatījos, kur veikti kādi maksājumi, lai dabūtu rokās savu sievu, bet nedabūju. Pagāja pāris dienas, domāju vērsties policijā, lai meklē pēc maksājumu vēstures.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
