Prātam neaptverami, ka pieauguši bēri aizmirst savus vecākus un “iebāž” pansionātā

Ar skumju un pārdomu pilnu stāstu dalījās kāda sieviete vārdā Dagnija.
Dagnija raksta:

Šodien dēvos pie mammites uz slimnīcu kā jau katru dienu , lai aizvestu viņai savu spēku un izturību smaidit un cīnīties . Mammas palāta guleja vēl 3 sievietes , kuras redzeju jau no pirmas dienas kad sāku apciemot savu mammiņu , katru reizi kā ierodos slimnīcā un iegāju mammas palāta , šīs trīs sievietes gados , bija ļoti laimigas , daudz priecīgākas , smaidīgākas , kā mana mammiņa , man bija ļoti lielels prieks ka ne tikai mana mammiņa bija prieciga bet arī sievietes kuras atradās tur . Šodien pirms braukšanas prom , mana mammiņa palūdza , lai es izpalidzu tantiņai kas gulēja pretī manas mammas gultai tieši pie loga . Es neatteicu un izpalidzēju , piegāju pie tantiņas viņa man iedeva naudiņu, lai noperku viņai,  pienu, maizi, un kautko gardu .

Es paņemu naudu un devos uz veikalu , kad atgriezos , es viņai atnesto produktus noliku uz viņas galdiņa , es sniedzu savu roku lai adotu viņai naudiņu kas palika pāri , bet Viņa uzstaja , lai es paturu sev , es protams nepaturēju , es satveru viņas roku un ieliku to plaukstā , teicu ka viņai noderēs vairāk . Es pagriezos un dēvos pie savas mammas , lai atvaditos no viņas , jo drīz jau bija jadodas maājas, bija jau mazliet vēls . Es pieglaudos pie mammas , un no mammas gultas skatijos uz tantiņu, kurai izpalīdzeju ar produktiem .Viņa piecēlas un apsēdās gultā un skatijās arā pa logu kurš bija tieši viņai pretīm , es izdzirdēju šņukstus un viņa slaucija asaras , es jautāju savai mammiņai kadeļ viņa raud , mana mammiņa mierinaja viņu ar vārdiem no savas gulas , un mamiņa man pastāstija , ka tantiņai ir dēli un meitas , kuri ir ļoti turīgi , bet savu mammiņu , adeva pancionātam , tantiņa guļ diezgan ilgi slimnīca un viņas ģimene viņu neapciemo ne reizi , man bija ļoti žēl , jo viņai nebija neviens, kas atnāktu un sasildītu ar vārdiem , kaut mazliet , laiks bija doties prom tantiņa vel raudāja ,redzot viņu raudam nobira arī asaras man bet es turejos , es atvadijos no mammas un mana mamma teica lai es pieeju un atvados no viņas , es vairākas rezes jautāju kāpēc ?

Devos jau prom biju gandriz tikusi līdz durvim lai dotos āra no palata bet kautaks man sirdsapziņa un raizes par šo tantiņu neļava man tā vienkarši aiziet es pagriezos , un aizgāju pie tantiņas un samiļoju viņu , vairākas rezes viņa pateica man paldies un savu roku uzlika uz manas rokas ,šodien izdarīju labu darbu iepriecināju sirmgalvi , lidz asarām. Tantiņa , viņa bija tik ļoti laimīga , arī es biju lepna priecīga par to , ka varu dot kādam vel prieku , cilvēkam kuram šobrid neviena nebija blakus .Lai kādas arī nebutu mammas , mums nav tiesibas aizmirst savas mammiņas un atstāt viņas novārtā ,jo mammas ir mammas , tās ir sievietes kuras vienīgas rūpējas nēsaja un mīleja mūs 9 mēnešus , sievietes , kas mūs izaudzināja tādus kādi mēs esam tagad katrs . Mammmas kuras vienmer būs musu mammiņas kuras izaudzināja un ieveda mūs lielajā dzīvē. Sirds viss vairāk sāp un ir nospriegota no tiem , sirmgalvjiem kuriem nav neviens , kurš , par viņiem rūpesies un iestājās . Mīlesim , savas mammiņas par spīti visam , neaizmirstat ka viņas ir gan mammas, gan kā labākas draudzenes kuras vēēll mums tikai to pašu labako.