“Kā lai es piedabūju savu 2,5 gadus veco dēlu kļūt neatkarīgākam? Viņš ir mans pavadonis, mans palīgs ikdienas darbos, un mēs patiešām izbaudām viens otra kompāniju. Ņemot vērā iepriekšminēto, liekas, ka viņš nespēj neko darīt bez manas klātbūtnes un, godīgi sakot, tas var kļūt kaitinoši. Vai es no viņa prasu par daudz šajā attīstības posmā?”
Es arvien nometos viņa acu līmenī un saku viņam, ka Mammai nepieciešams padarīt kādu darbu un ka ir pienācis laiks viņam paspēlēties pašam, un ka tad, kad es būšu pabeigusi, es varēšu ar viņu paspēlēties. Liekas, ka viņš nokļūst fāzē, kurā viņš izmisīgi vēlas manu uzmanību un vienkārši turpina vaicāt, kāpēc es nevaru spēlēties, vai saka “Mammu, paspēlējies ar mani, Mammu, kad tu varēsi spēlēties utt.”. Es jūtos gandrīz vai tā, it kā mēs tuvotos “stingrās rokas” pieejai, kurā man būs ik dienas jāuzstāj uz “neatkarīgās spēlēšanās laiku”, lai viņš ar laiku iemācītos spēlēties viens pats.” – Norūpējusies Mamma
Ak, izklaidēšanas lamatas! Mīlošiem vecākiem tajās ir tik viegli iekrist, jo īpaši ar pirmo bērnu. Es pavisam noteikti pati būtu gājusi šo ceļu, ja vien mana mazulīte mūsu pirmajā kopīgajā RIE Vecāku/Mazuļu nodarbībā nebūtu man devusi dziļu un būtisku vēstījumu.
Pirmos manas meitas dzīves trīs mēnešus es tiku nepārtraukti viņu izklaidējusi, pieņemot, ka mans pienākums ikkatru viņas nomoda mirkli ir viņu nodarbināt un saistīt viņas uzmanību ar savām aktivitātēm, kamēr viņa lielākoties palika pasīva (kas, kā man šķita, ir vienīgais, kāda viņa varēja būt). Tad, sekojot sava pasniedzēja ieteikumiem, es viņu novietoju uz muguras, uz sedziņas, uz grīdas… un man par pārsteigumu viņa tur pilnība apmierināta nogulēja abas divas nodarbības stundas.
Manas meitas vēsts nevarēja būt vēl skaidrāka: Lūdzu, beidz tik ļoti nodarbināt manu prātu, Mammu. Man ir nepieciešams mazliet laika padomāt.
Spert šo lielo soli atpakaļ, lai vērotu savu bērnu, bija mana biļete uz aizraujošu piedzīvojumu, jo tad es biju spējīga sākt iepazīt un priecāties par savu meitu, vienlaikus pieredzot viņas spēlēšanās fiziskos, kognitīvos, radošos un terapeitiskos ieguvumus. Betpat ja mēs izprotam memorandu par ticēšanu saviem bērniem kā spējīgiem un aktīviem cilvēkiem, kuri mācās, un dodam viņiem laiku “vienkārši būt”, vecumposms no 1 līdz 3 gadiem (angļu valodā šo vecumu apzīmē ar terminu toddler years – tulk.piez.) piedāvā jaunus izaicinājumus. Bērni šajā vecumā atrodas neatkarības iegūšanas un varas atklāšanas procesā. Viņiem ir arvien mūs jāpārbauda, līdz viņi atrod mūsu robežas – jātestē, kas ir tas, kas izsit mums korķus un cik lielu blīkšķi tas rada. Tas nenozīmē, ka viņi “uzvedas slikti” – viņi vienkārši dara savu darbu.
Ja neiedziļināmies, mūsu bērna vecumam atbilstošās prasības var likt mums secināt: “Manam bērnam, acīmredzot, mani izmisīgi vajag un viņš nekādā ziņā nespēj spēlēties viens pats!” Kā vecāki mēs arīdzan varam atturēties aizstāvēt savas vajadzības un vēlmes, jo mēs vēlamies izvairīties no konfrontācijas ar sava bērna spēcīgajām emocijām. Jebkurā gadījumā mēs galu galā varam izraisīt to, ka mūsu bērni “aizmirst”, kā spēlēties.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
