“Mīļo meitiņ. Pienāks diena, kad es būšu veca — esi tad pacietīga un mēģini mani saprast. Ja es nosmērēšos ar ēdienu, ja nevarēšū pārģērbties bez tavas palīdzības, esi pacietīga. Atcerēsimies, cik stundas es pavadīju, kad tev māciju to.
Ja runājot ar tevi es atkārtošu tūkstoš reižu vienu un to pašu — napārtrauc mani, uzklausi. Kad tu biji maziņa, lai tu aizmigtu, man nācās tūkstošiem reizes lasīt vienu un to pašu pasaku.
Kad tu redzēsi, ka es neko nesaprotu no jaunām tehnoloģijām, dod man laiku un neskaties uz mani ar smīnu. Es tik daudz esmu iemācījusi tev: kā pareizi ēst, kā skaisti ģērbties, kā tikt galā ar dzīves nedienām.
Ja kādā brīdī es kaut ko aizmirsīšu vai zaudēšu mūsu sarunas pavedienu — dod man laiku, lai atcerētos. Bet ja man tā arī neizdosies, nepārdzīvo. Jo galu galā, pats galvenais nav tas, ko es saku, bet gan tas, ka es varu būt kopā ar tevi, tas, ka tu manī klausies.
LASI ARĪ ŠO: VECMĀMIŅA VĒSTULE
Ja pēkšņi es zaudēšu apetīti, neliec man ēst. Es pati zinu, kad man ir jāpaēd un kad nav.
Ja nogurušās kājas atteiks man kalpot — sniedz man roku, jo es tev sniedzu savējo, kad spēri pirmos soļus.
Un ja kādu dienu es tev pateikšu, ka negribu vairs dzīvot un, ka gribu mirt — nedusmojies un mani. Kādreiz tu to sapratīsi.
Redzot to, kā es novecoju, nekumsti, nedusmojies, nejūties bezspēcīga. Tev jābūt man blakus, jācenšas mani saprast un man jāpalīdz — kā es tev palīdzēju, kad tu tiko sāki savu dzīvi. Palīdzi man doties tālāk, palīdzi man pabeigt savu ceļu ar mīlestību un pacietību. Par to es tevi apbalvošu ar savu smaidu un bezgalīgo mīlestību, kas nekad nav izsīkusi. Es tevi mīlu,mana mīļā meitiņa.”
