Lasi aizkustinošo Mātes Terēzes stāstu par to, kāpēc mīlestība sākas mājās.
“Ja mēs nemīlam viens otru, ar kuriem mēs redzamies divdesmit četras stundas, kā mēs varam mīlēt tos, ko mēs tikai reizi ieraugam? Savu mīlestību mēs izpaužam ar rūpēm, ar laipnību, ar dalīšanos priekos, ar savstarpēju smaidu…ar mazām lietām. Mazam bērnam nav grūti mīlēt, viņa mīlestībai nav šķēršļu. Un tādēļ Jēzus teica: “kamēr jūs nepaliekat kā mazi bērni, jūs nevarat ieiet Dieva valstībā… Dievs ir licis dzīvot ģimenes vienībā – vīram ar sievu un bērniem, lai viņi cits citu mīlētu. Reiz es paņēmu no ielas sešus vai septiņus gadus vecu bērnu un aizvedu viņu uz bērnu namu un nomazgāju, iedevu drēbes un pabaroju ar labu ēdienu. Tajā pašā vakarā bērns aizmuka. Mēs atvedām šo bērnu otrreiz un trešoreiz, un viņš aizmuka. Pēc trešās reizes es sūtīju māsu viņu izsekot. Māsa atrada viņu sēžam kopā ar māti un māsu zem koka. Tur bija neliela bļodiņa, un māte gatavoja ēdienu, ko viņa bija uzlasījusi ielās. Viņi tur gatavoja ēdienu, viņi tur ēda, viņi tur gulēja. Tur bija viņu mājas. Un tad mēs sapratām, kādēļ bērns muka projām. Vienkārši māte mīlēja savu bērnu. Un bērns mīlēja savu māti. Viņi tik jauki izturējās viens pret otru. Bērns sacīja “bari jabo” – tās bija viņa mājas. Māte bija viņa mājas.”
