Mans personīgais “pietiekoši labas mammas” saraksts sastāv gandrīz no vieniem vienīgiem “ne”. Ko es nedaru. Precīzāk no tā, ko es kādreiz darīju, bet tagad esmu pārstājusi darīt vai daru daudz mazākā mērā. Piemēram, es agrāk tā darīju (jo tad savādāk nevarēju), bet tagad jau varu (slava psihoterapijai).
Neizmantot savus bērnus tam, lai tiktu galā ar savu trauksmes vai kauna sajūtu (ar kaunu sanāk grūtāk, bet progress ir milzīgs). Es vienmēr par viņiem uztraukšos un dažkārt viņu dēļ man būs arī kauns, taču tas nenozīmē, ka kaut kādā veidā vajag viņus ietekmēt, izlabot vai kontrolēt. Tās ir manas sajūtas un man ar tām arī galā jātiek.
Nesteidzināt bērnus, uzticēties viņu individuālajam tempam, nesalīdzinot ar citiem bērniem vai jebkādiem “normatīviem”.
Necensties izmainīt bērnu jūtas. Necensties izdarīt kaut ko, lai viņi ātrāk beigtu skumt, dusmoties, baidīties u.t.t. Tagad es varu ticēt viņu jūtām un atbalstīt viņus.
Nemeklēt bērnu vietā idejas, ar ko gan viņiem būtu jānodarbojas. Tas attiecas uz visiem stāvokļiem, kad viņiem ir garlaicīgi, un visām idejām par “pulciņiem”. Tas attiecas uz visām idejām, ar ko viņiem šobrīd vajadzētu nodarboties to “muļķību” vietā, ar ko viņi šobrīd nodarbojas. Te es vienkārši savu viedokli paturu pie sevis.
Nebaidīties zaudēt savu autoritāti, būt “sliktai mammai” viņu acīs. Bērni var būt ar mani neapmierināti, apvainoties vai dusmoties uz mani. Es varu kļūdīties, “norauties” un atzīt to un atvainoties.
Necensties būt ideālai un iedot bērniem visu. Es pavadu ar viņiem tik daudz laika, cik man gribās un cik daudz man pietiek spēka un mīlestības. Es nespēlēšos ar viņiem, ja nevēlēšos. Es neklausīšos, kad nebūšu spējīga klausīties. Skan egoistiski. Taču mans vecākais dēls man vienmēr saka, ka man priekš saviem bērniem vienmēr ir pieticis laika. Droši vien tas tāpēc, ka tās dažas stundas nedēļā, kad es pavadu ar viņiem, es patiešām arī esmu ar viņiem sajūtai “mamma ir ar mani”.
Nebaidīties no vecāku varas, aizliegumiem, un atteikumiem – jebkuriem “nē”. Tāpec, ka es nebaidos būt “slikta mamma” un nebaidos no savu bērnu sajūtām.
Nesekot svešām idejām par to, kādai jabūt mātei. Es esmu izlasījusi pietiekami daudz grāmatu un rakstu un savulaik pietiekami indēju sevi ar vainas un kauna sajūtu no tā, ka nevaru, kā grāmatās. Bet tagad es izmantoju tikai to, kas der man “tagadējai”. Bet pārējo neņemu vērā.
Necensties zināt visu par saviem berniem, nelīst viņu attiecībās un lietās. Es nelasu vecākā dēla sarakstes, nesekoju tam, ar ko viņš nodarbojas internetā. Es ticu, ka mūsu attiecības ļauj bērniem pašiem vērsties pie manis, kad viņiem to vajadzēs.
Nepadarīt viņus par savas dzīves jēgu. Mātes loma šobrīd neatrodas manu interešu pirmajā vietā. Es viņus nepadaru par tiem, kuriem jāizdzīvo visskaistākā bērnība un labākā dzīve manā vietā. Tam man ir sava psihoterapija un mana pašas dzīve.
Autors: Jekaterina Boideka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Nasim Norouzi
Tulkoja: Ginta FS
