”Man bira asaras” – tā saka Dagnija, kura ar savu patieso stāstu, dalījās vietnē Facebook. Pēc rakstu izlasīšanas, parasti šķiet, ka tas jau ir tikai raksts un labi, ka tā – nav tas nekas īsts un nav jāpārdzīvo, tomēr šoreiz ir… Nekad neieslodziet savus vecākus pansionātā – tas ir pats trakākais, ko bērns ar vecākiem var izdarīt. Tie tomēr ir vienīgie, kuri mīl mūs tādus, kādi mēs esam un kuriem pret mums ir bezizmēra mīlestība…
Ar skumju un pārdomu pilnu stāstu dalījās kāda sieviete vārdā Dagnija. Dagnija raksta:
”Šodien devos pie mammītes uz slimnīcu – kā jau katru dienu, lai aizvestu viņai savu spēku un izturību smaidīt un cīnīties. Mammas palātā gulēja vēl 3 sievietes, kuras redzēju jau no pirmās dienas, kad sāku apciemot savu mammīti. katru reizi, kad ierados slimnīcā un iegāju mammas palātā,šīs trīs sievietes gados, bija ļoti laimīgas. Daudz priecīgākas, smaidīgākas kā mana mammiņa.”
”Man bija ļoti liels prieks, ka ne tikai mana mammiņa bija priecīga, bet arī sievietes kuras atradās tur. Šodien pirms braukšanas prom, mana mammiņa palūdza, lai es izpalīdzu tantiņai, kas gulēja pretī manas mammas gultai, tieši pie loga. Es neatteicu un izpalīdzēju – piegāju pie tantiņas un viņa man iedeva naudiņu, lai nopērku viņai pienu, maizi, un kaut ko gardu.”
”Es paņemu naudu un devos uz veikalu. Kad atgriezos, es viņai atnesto produktus noliku uz viņas galdiņa un sniedzu savu roku, lai atdotu viņai naudiņu, kas palika pāri, bet viņa uzstāja, lai es paturu sev. Es protams nepaturēju un satvēru viņas roku un ieliku to plaukstā, sakot, ka viņai noderēs vairāk . Es pagriezos un devos pie savas mammas, lai atvadītos no viņas, jo drīz jau bija jādodas mājās, jo bija jau mazliet vēls Es pieglaudos pie mammas, un no mammas gultas skatījos uz tantiņu, kurai izpalīdzēju ar produktiem.”
”Viņa piecēlās un apsēdās gultā un skatījās ārā pa logu, kurš bija tieši viņai pretim. Es izdzirdēju šņukstus un viņa slaucīja asaras. Es jautāju savai mammiņai kādēļ viņa raud. Mana mammiņa mierināja viņu ar vārdiem no savas gultas, un mamiņa man pastāstīja, ka tantiņai ir dēli un meitas, kuri ir ļoti turīgi, bet savu mammiņu atdeva pansionātam. Tantiņa guļ diezgan ilgi slimnīcā un viņas ģimene viņu neapciemo ne reizi. Man bija ļoti žēl, jo viņai nebija neviens, kas atnāktu un sasildītu ar vārdiem kaut mazliet. Laiks bija doties prom,bet tantiņa vēl raudāja. Redzot viņu raudam, nobira arī asaras man, bet es turējos. Es atvadījos no mammas un mana mamma teica, lai es pieeju un atvados arī no viņas. Es vairākas reizes jautāju kāpēc…”
”Devos jau prom un biju gandrīz tikusi līdz durvīm, lai dotos ārā no palātas, bet kaut kā man sirdsapziņa un raizes par šo tantiņu neļāva man tā vienkārši aiziet. Es pagriezos un aizgāju pie tantiņas un samīļoju viņu. Vairākas reizes viņa pateica man paldies un savu roku uzlika uz manas rokas. Šodien izdarīju labu darbu un iepriecināju sirmgalvi līdz asarām. Tantiņa – viņa bija tik ļoti laimīga.”
”Arī es biju lepna un priecīga par to, ka varu dot kādam vēl prieku, īpaši jau cilvēkam, kuram šobrīd neviena nebija blakus. Lai kādas arī nebūtu mammas, mums nav tiesības aizmirst savas māmiņas un atstāt viņas novārtā, jo mammas ir mammas – tās ir sievietes, kuras vienīgas rūpējās, nēsāja un mīlēja mūs 9 mēnešus. Sievietes, kas mūs izaudzināja tādus kādi mēs esam tagad katrs. Mammas, kuras vienmēr būs mūsu mammiņas, kuras izaudzināja un ieveda mūs lielajā dzīvē. Sirds visvairāk sāp un ir nospriegota no tiem sirmgalvjiem, kuriem nav neviens, kurš par viņiem rūpēsies un iestāsies par viņiem.”
Mīlēsim , savas mammiņas par spīti visam un neaizmirstat, ka viņas ir gan mammas, gan kā labākas draudzenes, kuras vēl mums tikai to pašu labāko. Ja tu piekrīti lūdzu padalies ar rakstu vietnē Facebook…
