B. Hārtlijs:
Mana pirmā saskarsme ar Latvijas hokeju, ja neskaita Sandi Ozoliņu un Ronaldu Ķēniņu, man bija Toronto, U-20 pasaules čempionātā. Redzētais mani neiepriecināja.
Nepatika spēlētāju ķermeņa valoda, šķita, ka viņi netic paši sev. Netic, ka var uzvarēt. Tajā pašā laikā viņi vēl ir bērni, un spējīgi mācīties no šādām situācijām. Viena lieta, ko lieti paturēt prātā, ja esi no mazas valsts – tev jācenšas aizgaiņāt noniecinošās domas, kas tevī rodas, skatoties kartē. Kā mēs varam cīnīties ar hokeja lielvalstīm? Jā, Latvija ir maza valsts.
Jā, Latvijā ir neliels iedzīvotāju skaits. Tomēr visa pamatā ir garīgais stiprums, kam vajadzētu likt latviešu nācijai justies lepnai par sevi. Paraugāties vēsturē uz saviem sasniegumiem! Jums ir krietnas sirdis, bet dažādu apstākļu dēļ, bieži vien šaubāties par savām spējām. Kāpēc piedalīties, ja nav pārliecības, kaut vismazākās, kas ļautu ticēt uzvarai?
