Kad bērns sāk histēriski raudāt, sist kājas pret zemi un kaut ko pieprasīt, visizplatītākā vecāku reakcija ir izbeigt to visu. Un tā kā apstādināt šo asaru un kliedzienu jūru ar parastu pierunāšanu izdodas reti, talkā nāk “iedarbīgākas metodes”. Neskatoties uz to, ka pirmsskolas vecumā visi bērni periodiski rīko histērijas, vairums vecāku tādu uzvedību uzskata par nenormālu. Un izdara aplamus secinājumus – mēs esam slikti vecāki, bet ar bērnu kaut kas galīgi nav kārtībā, ja reiz viņš tik emocionāli reaģē.
Šeit arī slēpjas vislielākā vecāku kļūda, jo histērija bērnam ir līdzeklis, kā tikt galā ar savām emocijām. Bet vecāku uzdevums ir atbalstīt un palīdzēt.
Olga Nečajeva stāsta par to, ka pārtraukt bērna histērijas nemaz nav sarežģīti, bet vai tas ir vajadzīgs?
Bērnu histērijas
Ikviena saruna par bērna emocionālo nestabilitāti nonāk pie argumenta: “atļaujot bērnam skandalēt, jūs atbalstāt viņa emocionālo izlaidību un tā visu turpmāko dzīvi viņš izrādīs savu neapmierinātību.”
Man gribētos oponēt šim argumentam.
Kad piedzimst mazulis, viņš spēj kontrolēt tikai sejas un kakla muskuļus, mazliet vēlāk – rokas, tad kājas, muguru. Pamazām viņš apgūst spēju kaut ko saķert, apvelties, nostāties četrrāpus, rāpot, iet. Ap gada vecumu sāk apzināties telpu, ap divu gadu vecumu apzināti sāk lietot podiņu, ap 3 – 4 gadiem parādās laika izjūta, ap četriem gadiem iemācās mānīties (apzinās , ka realitāti var iedalīt izdomātajā un īstajā), ap 5 – 6 gadu vecumu mīlēt, ap 6 -7 gadiem kļūst brīvāks savās emocijās un tā tālāk (vecumi ir aptuveni).
Lūk – bērnam ir gads. Vienai mammai bērniņš jau iet uz podiņa, viņa pie tā ir aktīvi piestrādājusi. Bet jūs nē. Esat “akceptējusi” kakāšanu autiņbiksītēs un cītīgi mazgājusi dupsi. Kāda ir iespēja, ka jūsu bērns izaugs par izlaistu cilvēku un kakās uz katra stūra? Nekādas!
Tālāk – bērnam ir divi gadi. Kaimiņu bērns jau runā teikumos, bet jūsējais tikai “gū” un “tata”. Un jūs nemācat viņu ar īpašām metodēm, jūs atbalstāt bērna valodiņu ar to, ka saprotat savu mazuli no pusvārda, nepiespiežot viņu saņemties un “pateikt pareizi”. Kādi ir riski, ka jūsu bērns visu dzīvi teiks “gū” un “tata”? Nekādi!
Jūsu bērnam ir 2,5 gadi. Viņš krīt uz grīdas, sit kājas, kliedz. Cita mamma jau, iespējams, būtu saķērusi savu lolojumu, “uzšāvusi” pa dupsi un apklusinājusi, Jūsējais kliedz un jūs to atbalstāt ar to, ka nekādi nesodāt savu mazuli par nenobriedušu rīcību?
Tad kāpēc šajā gadījumā pastāv bailes, ka viņš izaugs un dauzīs ar kājām arī savos divdesmit?
Kāpēc tie dabas likumi, tie apmācības noteikumi, kuriem mēs ticam, zinot, ka 6 mēnešu vecumā bērns nemanipulē ar mums, ka visu dzīvi nebarosim viņu ar karotīti, nenēsāsim uz rokām un neslaucīsim dupsi, ka agrāk vai vēlāk viņš apgūs prasmi staigāt, runāt, pīt bizes un, jā, arī smēķēt, kāpēc šī ticība atsaka šajā gadījumā?
Otrs moments – mūsu pašu bailes.
Mēs esam no “dzelzs seju” paaudzes. Atceraties citātu no filmas “Tomasa Krauna afēra”? “Kad mani pameta sieva, es piekāvu divus aizdomās turamos, piedzēros, izkāvos, sasitu mašīnu – ar vienu vārdu sakot, viss bija kārtībā.” Mēs esam tā paaudze, kurai izrādīt negatīvas emocijas ir nepieņemami. Tam ir daudz vēsturisku iemeslu, un tagad tie nav svarīgi. Mēs paniski baidāmies izaudzināt bērnus, kuri, kad tiem būs slikti, pēkšņi iedomāsies to izrādīt, runāt par to skaļi. Jo tad notiks neiedomājamais. VISI UZZINĀS, cik viņiem ir slikti, un tad, un tad… Un ko tad? Viņus uzskatīs par histēriskiem vārguļiem, bet mūs par sliktiem vecākiem. Bet vissliktākais, ka tā padomāsim mēs paši. Mēs nodrebēsim no aizkaitinājuma un vainas sajūtas.
Tāpēc, kad viņiem ir slikti, negribās dzīvot, viss ir nulles līmenī, viņiem vajag… Jā, ko tad viņiem vajag? Ko darām mēs, kad piekrāpis vīrs, atlaiž no darba, nolamā uz ielas, nozog maku? Nu, mēs taču protam sevi savākt, vai ne? Mēs nepieļaujam histērijas. Mēs piedzeramies līdz nemaņai. Paraudam draugam uz pleca. Sitam dūri pret sienu…līdz asinīm.
Gaudojam tukšā istabā. Uztetovējam “Dzīve, tās ir sāpes.” Bļaujam uz saviem bērniem. Nopērkam piecas jaunas somiņas.
Mēs rodam izeju, vai ne? Mēs taču esam pieaugušie, savaldīgie, gudrie, labi audzinātie cilvēki. Mēs taču nevaram paraudāt mīļotā cilvēka rokās. Mums nav tādu, kas atļaus mums gaudot viņu rokās, nekušinās un nekritizēs (tiem, kuriem ir tādi cilvēki, ir ļoti paveicies šajā dzīvē).
Tad lūk, atgriežoties pie piekusušā, histēriskā, iztukšotā 2-3-5gadnieka: ko darīt viņam? Kāds somiņas pirkt, ko dzert, ko durt, ar ko gulēt, kad dzīve iet šķērsām, bet gaudot, redz, nedrīkst, kaunies, pa dupsi tev… Kāds izpausmes variants pieejams bērniem izņemot neirozi, agresiju, meliem un paškaitējumu?
Un tagad par galveno – kas notiks, ja liegsiet bērnam skandalēt un rīkot histērijas?
To var, tas nemaz nav grūti, un var pat vēl vairāk. Bērns ir ļoti elastīga būtne. Ja neiesiet pie bērna, kad tas raud, viņš iemācīsies to nedarīt. Bērnu var iemācīt visam – gan strādāt divu gadu vecumā, gan būt par prostitūtu piecos un kļūt par pieaugušo sešos gados. Viss atkarīgs no vides. Paldies dievam, civilizētajā rietumu sabiedrībā bērns var atļauties būt bērns līdz 18 gadiem.
Nabadzīgajās valstīs Āfrikā – līdz gadiem trijiem. Tas viss ir ģimenes vērtību jautājums. Man ir tādas ģimenes vērtības, ka varu priecāties, ka mans četrgadīgais bērns atļaujas manā klātbūtnē skandalēt, tas nozīmē, ka viņš man uzticas, tas nozīmē, ka viņš zina, ka palīdzēšu viņam, ka no manis nevajag kaunēties, ka man var izrādīt savas jūtas. Bet kādam citam ir svarīgi, lai bērns “izrāda cieņu”. Varu to saprast, bet sev esmu izvēlējusies citas vērtības, tas arī viss.
Šo rakstu rakstīju pirms trim gadiem. Mani bērni ir paaugušies. Varu jums apgalvot, ka, kā jau bija sagaidāms, bērnu histēriju pieņemšana izvērtās gudrībā un empātijā, par spēju ne tikai savaldīt savas emocijas, bet arī pieņemt citu emocijas, atbalstīt. Citiem vārdiem sakot, pareģojums “autiņbiksītēs uz augstskolu”, nepiepildījās.
