Apritējušas jau nepilnas divas nedēļas pēc cilmes šūnu transplantācijas LNT žurnālistei Artai Lācei, kura jau trīs gadus cīnās ar vissmagāko leikēmijas formu. Viņa joprojām atrodas klīnikā Lietuvā un gaida, kad iedzīvosies donora šūnas un sāks ražot asinis. Artai iet smagi, taču viņa ir cerību pilna – jo izšķirošie notikumi sāksies pēc divām trim dienām.
Arta savā “Facebook” kontā raksta par jaunumiem atveseļošanās procesā:
Fiziski kļūst arvien grūtāk, bet psiholoģiski zināmā mērā vieglāk, jo ar katru dienu tuvojos brīdim, kad iedzīvosies donora šūnas un sāks ražot asinis. Šodien ir 12. diena (vidēji vajag 14).
Ļoti gribas ēst, bet tieku barota un dzirdīta intravenozi – pēc ķīmijas rīkle un mute ir tik jēla un tūskaina, ka rīšana aizkalpē visu ciet pavisam un sākas smakšana un tahikardija. Stāvokli atvieglo skalošana ar ozolmizām un lidokaīna šķīdumu, bet, lai sāktu dzīt, vajadzīgi leikocīti, kuru joprojām nav, jo nenotiek asinsrade. Tas prasa izturību un pacietību, kuras man pietiek, tomēr ciešanu izraisītie pārdzīvojumi ir ļoti spēcīgi, liekot trakot zemapziņai, un par to liecina vakarnakts pieredze.
Nevarēju aizmigt: kā aizveru acis, rādās murgi, trūkstos ar sajūtu, ka kaut kur krītu, ķermenis nekontrolēti raustās. Sākās halucinācijas: likās, ka vīrs runā ar mani, bet es atbildēju skaļā balsī, tikai tad aptverot, ka neviens ar mani patiesībā nerunā.
Robeža starp nomodu un miegu, starp realitāti un sapņiem pazuda. Maldīšanās starp šīm divām valstībām ir ļoti mokoša un nogurdinoša. Mēģināju lūgties ar krellīšu palīdzību, bet tas bija neiespējami – pārgurumā juka vārdi, zemapziņa ņēma virsroku, nebija iespējams koncentrēties. Jebkuri centieni to darīt tikai pasliktināja stāvokli.
Viss beidzās ar kārtējo smakšanas lēkmi. Vīrs nejauši ar kāju bija iespēris pa skapīti, bet es strauji iztrūkos, dziļi ievelkot elpu. Tā – iestrēga. Sajūtas bija briesmīgas, jo, trūkstot skābeklim, sirds sāk skriet un dauzās kā negudra. Radās fizioloģiski izraisīta panika. Vīrs mēģināja mani nomierināt un apguldīt, bet tas izraisīja vēl lielāku trauksmi, jo es taču nespēju elpot.
Sagrābu izsaukuma pulti un spiedu kā negudra. “Palīdzi, lūdzu, palīdzi!” gārdzu cauri asarām. Viņš, šķiet, bija padomājis, ka vienkārši sapsihojos dēļ tā, ka nevaru normāli gulēt.
Atskrēja māsiņa, atnāca dežūrārste. Dabūju deksametazonu, lielāku skābekļa devu un nomierinošas zāles, lai varu pagulēt. Diezgan ātri kļuva vieglāk, bet tagad rakstot acis pilnas asaru. Palikt bez elpas ir baisi. Vienas diennakts laikā tas bija noticis vairākkārt, pēdējā reize bija vistrakākā.
Nedomāju, ka nomiršu, vēlējos, lai mani glābj un man palīdz, un tajā brīdī, kad vīrs apjukumā darīja to, kas padziļināja paniku un vēl vairāk atņēma elpu, nostrādāja dzīvības instinkts. Es spēju atrast pulti un nospiest izsaukuma pogu, neskatoties uz trauksmi un skābekļa badu.
Šodien bija ārstējošais ārsts, viņš teica, ka daļēji bronhospazmām varētu būt psihosomatisks cēlonis, bet to tad noskaidros psihiatrs, domājot, ko darīt tālāk. Pēc vakarnakts mocībām arī pašai ir sajūta, ka ir emocionāls pārgurums, vajag kaut ko nomierinošu, lai vismaz varu pagulēt un kaut cik atpūsties. Tādi, lūk, smacējoši pārdzīvojumi.
Smakšana, visticamāk, neietekmēs asins celšanos, bet tad jālieto hormoni, lai kupētu lēkmes – papildus medikamenti situācijā, kad izvadorgāni jau tā pārslogoti, ir vēl viens apgrūtinājums organismam, kam šobrīd galvenais saņemt nepieciešamos pēctransplantācijas medikamentus.
Par asins analīzēm – ja neskatās aiz komata, tad apaļas nulles. Ir iestājies plato, vēl nekas nekāpj, bet (!) – vairs arī nekrīt. Savukārt tas ļauj cerēt, ka pēc dažām dienām varētu kaut kas parādīties. Kaut vai desmittūkstošā daļa aiz komata.
Tagad beigšu rakstīt, uznāca miegs, pēdējo teikumu rakstu ar piepūli, bet tā man nepavisam nav vajadzīga.
Izbaudiet nenovērtējamo iespēju brīvi elpot!”
