Es samaksāju par precēm, un kopā devāmies ārā no veikala. Izejot no tā arā, sākām ar vecmāmiņu runāt. Noskaidroju, ka viņa dodas uz Krastmalu, lai aizdegtu svecīti par godu karavīriem. Viņa izstāstīja, ka daudzi viņas dzimtas radi 1940. gadā devās trimdā, bet viņas vecāki izlēma palikt! Un viņa ne mirkli to nenožēlojot. Jā, grūtības bija un ir lielas, viņa teica, bet ne mirkli to nenožēlojot, jo mīl Latviju – savu zemi!
Atvadoties, gribēju vecmāmiņai palīdzēt vēl, un piedāvāt naudu. Bet no tās viņa atteicās! Viņa man teica: “Dēliņ, tu jau man tāpat palīdzēji”! Dīvaini, bet sarunas gaitā tā arī nepaprasīju kāds ir viņas vārds. Tāpēc man viņa tā arī palikusi atmiņā kā vecmāmiņa – silta, sirsnīga un milzīgu mīlestību pret savu zemi, neskatoties uz grūtībām… par SPĪTI grūtībām!
